Cenšoties noslēpties no briesmīgā lietus, kas jau visu rītu apnicīgi lija no pelēkajām debesīm, pie kluba iekāpu lielākajā peļķē ko var atrast uz šīs ielas. No manis atskanēja pamatīgs lamu vārdu krājums, kaut gan patiešām centos turēt mēli aiz zobiem. Garāmejošie cilvēki atskatījās ,sak' kā tāda jauna meitene var tik rupji runāt, bet es ignorēdama viņu pārmetošos skatienus aši ieslīdēju klubā, kur mani uzreiz apņēma siltums, bet reizē ar to neciešams cigarešu un alkohola smārds. Ejot pie Maikla ieskatījos sienas pulkstenī. 8.57am , tieši laikā.
Kad apsēdos uz Maikla rakstāmgalda malas, pulkstenis nosita deviņi. Apmierināti pasmaidīju sakrustodama kājas vienu pār otru.
„Esmu patīkami pārsteigts." - viņš uzspēlēti laipni smaidot teica, atrādot man savu žilbinoši balto smaidu.
Uzsmaidīju viņam neīstu smaidu, uzreiz nolaižot lūpu kaktiņus. - „Kas man jādara?" - neielaidos ilgās sarunās ar vīrieti, vēlēdamās pēc iespējas ātrāk tikt atpakaļ ielās, neskatoties uz to, ka ārā bija briesmīgi slikts laiks.
Viņš neatbildēja uz manu jautājumu, tikai ilgi un cītīgi mani pētīja. Man apnika viņa ilgais, pētošais skatiens uz sevi, tāpēc piegāju pie spoguļa, lai vēlreiz aplūkotu sevi spogulī, un pārliecinātos, ka izskatos pietiekami labi.
Es nekad nebiju šaubījusies par to, ka esmu skaista. To man pieradīja nedalītā puišu uzmanība, ik reizi, kad bija jāpārbauda naktsklubu darbība.
Friziere bija apgriezusi pašus matu galus, izmazgājusi tos un ieveidojusi dažas nebēdnīgas lokas manos garajos, mirdzoši blondajos matos. Tagad tie izskatījās vēl veselīgāki un spīdīgāki, kā iepriekš.
„Pārģērbies." - Maikls, pārtraukdams manas pārdomas pameta man dažus apģērba gabalus, kurus bez problēmām uzķēru.
Pārcilāju tikko noķertās drēbes, nesaprotot kāpēc šoreiz Maikls tik ļoti cenšas, lai plāns būtu perfekts katrā vissīkākajā detaļā. - „Nav slikti." - murmināju apskatot drēbes.
Man rokās gulēja balta, mežģīņota blūze ar garām piedurknēm, tā sniedzās labu gabalu zem manas jostas vietas, gaiši zili džinsi ar šauriem galiem un bieza, mīksta rozā jaka, kas palīdzēs uzturēt siltumu drēgnajā laikā.
„Kas man jādara?" - mans jautājums atskanēja jau otro reizi pēdējo divdesmit minūšu laikā, liekot manam aizkaitinājumam augt. Es gribēju ātri uzzināt savu uzdevumu un doties to pildīt. Vai arī es vienkārši biju pārāk ieinteresēta ieraudzīt savu jauno uzdevumu dzīvē.
Pilnā ekipējumā stāvēju pretim Maiklam, kurš aizvien mani cītīgi pētīja, liekot man lēni pacelt vidējo pirkstu.
Kājās biju uzmaukusi īsos, brūnos rudens puszābaciņus. Uz sejas bija mazliet vairāk kosmētikas, kā ikdienā, tikai tāpēc, ka šodien man ar piegājienu jāsavaldzina puisis, lai viņam būtu vēlme ar mani satikties vēl kādreiz. Ar uzacu zīmuli iezīmētas uzacis, deva skropstu tušas un melnā lainera, zem izteiktajiem vaigu kauliem mazliet bronzera, lai tos vēl vairāk vizuāli izceltu. Mazliet vaigu sārtuma, lai neizskatos mirusi un uz lūpām ķiršu sarkana lūpu krāsa, kas izceļ gaiši zilās acis.
Iezvanījās Maikla telefons, un viņš pat nepaskatoties atbildēja zvanītājam, kamēr es ar tukšu acu skatienu vēros viņā, gaidīdama vismaz kādu norādi par uzdevumu.
„Skaidrs." - bija vienīgais, ko viņš atbildēja pēc trīs minūšu gara monologa no zvanītāja puses.
Vīrietis nolika telefonu uz galda, uzmezdams man vēl pēdējo skatienu. - „Empire State Building." - Maikls man teica, pirms izgāju no viņa kabineta un atkal devos cauri klubam uz lietainajām Ņujorkas ielām.
VOUS LISEZ
Black Rose
Fanfiction"Iemīlēties nepareizajā cilvēkā ir viegli, Harij." teicu, mērķējot ieroci puiša galvā. "Bet ko tālāk?"
