Black Rose

Chapter 9

Harija skatupunkts

Adelīna bija mans personīgais brīnums. It īpaši tagad, kad viss, ko es vēlējos bija ielīst tumšā stūrī un ignorēt visu apkārtējo pasauli. Viņa bija tā, pie kā es varēju turēties, lai pilnībā nesajuktu prātā no sāpēm, kas mani pārņēma tikai iedomājoties par mammu.

Es nezināju, ko biju tik lielisku izdarījis, lai varētu savu laiku pavadīt ar šo brīnišķīgo meiteni. Dzirdēt viņas smieklus, redzēt kā viņas gaiši zilās acis mirdz, kad viņa smejas, sajust viņas ādu zem saviem pirkstiem, vai viņas lūpas pret manām.

Blondīne bija noslēpums, ko es gribēju atklāt, izprast un paturēt sev. Nezināju kā viņai tas izdevās, bet ar katru vārdu, kas nāca pār viņas lūpām, manas brūces tika dziedētas arvien ātrāk, un ik pa brīdim likās, ka vispār tiks aizmirstas.

Tomēr brīdī, kad man bija jālaiž viņa vaļā, jānoskatās, kā meitene aiziet pa Ņujorkas ielām, tālāk prom no manis, viss, kas bija sadzijis esot kopā ar viņu, tad smeldza vēl pamatīgāk. It kā katrs viņas solis prom no manis, bērtu sāli manā sirdī.

Bija dīvaini domāt, ka pirms nedēļas, es par viņas eksistenci pat nenojautu, bet tagad likās, ka bez viņas nevaru izdzīvot pat vienu dienu. Meitene mani bija apbūrusi pilnībā, pārņemot katru manu prāta daļu ik nomoda sekundi.

Es gribēju viņu parādīt visai pasaulei, lai visi redz, kādu dārgumu esmu atradis. Adelīna bija viss par ko es biju sapņojis, pat nenojaušot to.

Meitenes maigās rokas veikli apvijās ap manu vidukli, uzreiz savijot savus pirkstus, it kā nevēlēdamās laist mani vaļā. Pat šis vienkāršais žests lika man smaidīt kā idiotam. - "Par ko tu tik cītīgi domā?" - Adelīna atspieda savu vaigu pret manu muguru, cenšoties paskatīties pāri manam plecam, bet viņai tas neizdevās, jo virtuves krēsls uz kā es sēdēju bija pārāk augsts.

Ataķēju viņas rokas, lai varētu apgriezt bāra krēslu, un pievērsties Adelīnas sejai. Kaut gan es gribēju tikai paskatīties uz viņu, pagriežoties es nevarēju atturēties nepievilkt meiteni tuvāk, lai jau atkal justu, ka viņa ir tepat.

Apliku rokas ap meitenes vidukli, ļaujot viņas rokām atrast savu ierasto vietu ap manu kaklu. Tajā pat brīdī, es pievilku viņu cik tuvu vien varu, nopelnot atzinības pilnu smaidu no meitenes puses.

Es nevarēju atraut savu skatienu no viņas, apbrīnodams meitenes perfekti veidoto seju. - "Harij?" - smaids, kas bija rotājies Adelīnas lūpās, mazliet izmainījās, kad es nebiju atbildējis uz viņas jautājumu. Ar jautājošu skatienu paskatījos viņas acīs, izliekoties, ka neesmu dzirdējis meitenes sacīto, taču patiesībā es to darīju, jo zināju, ka nopelnīšu vieglo nosodījumu, kas iezagsies viņas zilajās acīs uz īsu brīdi. - "Es tev uzdevu jautājumu." -

- "Es zinu." - pasmaidīju viņai pretīm, kad viņa viegli iesita ar plaukstu pa manu plecu, nomurminot dažādus apvainojumus, liekot viņai izskatīties vēl piemīlīgāk.

Joprojām neatbildēju uz viņas jautājumu. Es zināju, ka viņu kaitina tas, ka viņa nezina atbildi. Biju ievērojis, ka Adelīnai patīk kontrolēt situāciju, un man nebija iebildumu.

Viņa atlaida savu tvērienu no mana kakla, pagriezdamās promiešanai. Bet necik tālu viņa netika, kad es pierāvu viņu pie sevis, vēl tuvāk kā pirms tam. Tikai tagad es skaidri neredzēju viņas seju, bet tā nebija problēma.

Adelīna bija tik īsa, ka es, sēžot uz augstā krēsla, mierīgi redzēju pāri viņas plecam. - "Tu gribi zināt par ko es domāju?" - iečukstēju meitenei ausī, jūtot viņas ķermeni viegli notrīsam pēc maniem vārdiem. Es zināju, ka Adelīna nebūs tā, kas viegli padosies maniem savaldzināšanas mēģinājumiem. Bet biju nolēmis mēģināt. Par atbildi viņa piekrītoši pamāja ar galvu, pie reizes noliekdama galvu mazliet pa kreisi, dodot manām lūpām vairāk piekļuves viņas ādai.

- "Es domāju..."- iesāku, uzspiežot skūpstu virs meitenes atslēgas kaula. - "...par..".- mana balss jau atkal bija pārvērtusies čukstā, kamēr lūpas slīdēja augstāk, sasniedzot iedobīti zem meitenes auss. Skūpsts tur, lika Adelīnai spēcīgi iekosties apakšlūpā, bet man pasmaidīt. - "...tevi." - pabeidzu teikumu jau atkal čukstot viņas ausī.

Biju gaidījis, kad pēc šādiem centieniem viņa padosies man, bet es kļūdījos. Jau atkal pārliecinoties, ka Adelīna nav tāda pati meitene kā tās, kuras biju saticis pirms tam.

Viņa pagriezās pret mani, ar simpātisku smīnu lūpās, paraujot uz augšu vienu uzaci. Es nekad nevarēju noteikt par ko viņa domā, kas mani padarīja traku, bet tajā pašā brīdī arvien vairāk ieintriģēja. - "Ak tad par mani, ja?" - tagad viņas rokas atkal atrada savu vietu ap manu kaklu, tikai tagad viņa pabīdīja malā arī manas kājas, nostadamās starp tām, ļaujot mums būt vēl tuvāk.

Biju domājis padarīt viņu traku, bet mans plāns bija izgāzies, taču likās, ka Adelīnas plāns rit tieši kā viņa to vēlas. Es biju pilnībā aptīts ap viņas mazo pirkstiņu un pilnībā to arī apzinājos.

Pamāju ar galvu mazliet par ātru, liekot blondīnei pasmaidīt. Viņa apzinājās kāda vara viņai pār mani bija, un viņa to izmantoja. Ja godīgi, es neteiktu, ka man bija iebildumi pret šādām spēlītēm.

Meitene jau atkal ievilka apakšlūpu starp zobiem, liekot manai rokai automātiski pacelties, lai neļautu viņai turpināt manas ciešanas, bet mana plauksta, kas sniedzās tuvāk viņas zodam, tika momentā apstādināta un novietota atpakaļ uz Adelīnas jostas vietas.

- "Un ko tieši tu domāji?" - tā kā mans mēģinājums bija pilnībā izgāsies, mēs bijām mainītās lomās. Es nojautu, ka meitene izmantos visus savus ieročus, lai sajauktu man prātu. Kaut gan nemaz nebija jācenšas. - "Pasaki man." - meitene atkārtoja manu iepriekšējo rīcību, nerunājot skaļi, bet čukstot vārdus man ausī, ļaujot zosādai pārņemt manu ķermeni.

Noraidoši papurināju galvu, negrasoties padoties tik viegli un pilnībā bez cīņas. Taču izskatījās, ka meitene to bija gaidījusi, un jau laikus izplānojusi savas nākamās darbības.

- "Es arī par tevi daudz domāju." - cieši skatoties manās acīs, meitene atzinās. Šie daži vārdi lika manai sirdij dauzīties ātrāk, padarot mani līdzīgu pusaugu puisim, kas pirmo reizi ir atradis sev meiteni.

Dažbrīd man bija bail. Bail no tā, cik liela vara viņai pār mani ir. Adelīna bija mana narkotika. Kāda balss man kliedza, lai tieku no meitenes vaļā cik ātri varu, bet mans prāts pilnībā bloķēja šīs domas, gaidot nākamo devu. Un es biju pārliecināts, ka nemaz nespētu šajā balsī ieklausīties, man viņu pārāk izmisīgi vajadzēja.

- "Ko tu domā par mani?" - nenocietos un pajautāju, nespēdams izturēt viņas skatienu uz manām lūpām. Kaut gan vienīgā lieta par ko es pašlaik spēju domāt bija apburošās meitenes skūpstīšana, es nebiju pārliecināts vai spēšu apstāties.

Viņa kādu brīdi neatbildēja, liekot man mazliet uztraukties. Varbūt viņa nejutās tāpat kā es? - "Es domāju..." - meitene pārtrauca savu teikumu, darot tieši to pašu ko es, dažas minūtes iepriekš. Tomēr Adelīna gāja dažus soļus uz priekšu. Vienā brīdī viņa atradās man klēpī, cieši turoties pie manis.

Tas, ka viņa aizvien nebija pabeigusi savu sakāmo, lika manām domām skriet pa prātu, cerot, ka es neesmu vienīgais muļķis, kas iekritis viņas tīklos. - "Adelīn, pabeidz." - uzspiedu buču uz viņas pieres, kamēr viņa skatījās uz leju, vairs necenšoties noturēt skatienu uz mani.

Meitene ievilka dziļu elpu, pirms atsāka skatīties manās acīs. - "Es domāju ko tik labu esmu izdarījusi, ka nopelnīju tevi." - Adelīnas sejas izteiksme bija pavisam nopietna, šoreiz viņa vairs nejokoja par to, cik lieliska ir. Tagad viņa patiešām bija norūpējusies.

Viņas vārdi man bija pārsteigums. Es nebiju gaidījis, ka tāda meitene kā viņa, prātos par tādām lietām. Viņa bija mani pelnījusi, tieši es nebiju pelnījis viņu. Adelīna man bija pārāk laba. Bet tajā pat laikā es biju pārāk savtīgs, lai palaistu viņu vaļā un ļautu kādam citam par viņu parūpēties. Tas tagad bija mans darbs un es biju nolēmis to pildīt tik ilgi, cik viņa man to atļaus.

- "Lai es vairs nekad nedzirdētu tādus vārdus no tevis." - pacēlu viņas zodu ar saviem pirkstiem, liekot viņai paskatīties man acīs. Un kaut gan es gaidīju atbildi, tā nenāca. - "Skaidrs?" - atspiedu savu pieri pret viņas.

Adelīna vēl kādu brīdi skatījās man pretīm, viņas acis izstaroja nepārliecinātību, tomēr tad viņa padevās, viegli pamājot ar galvu. Vairāk man nekas nebija vajadzīgs, lai pieveiktu tos dažus centimetrus, kas šķīra mūsu lūpas.