Pamodos, kad pirmie saules stari iespīdēja man sejā. Vēl ar aizvērtam acīm izstaipījos un nolādēju sevi par to, ka vakar biju pārāk slinka, lai aizvilktu tumšos, biezos nakts aizkarus, kuru trūkumu es tagad varēju spēcīgi izjust, miedzot acis spožajā saulē.
Parakājos zem spilvena, lai atrastu telefonu, lietu bez kuras es pilnīgi noteikti nevarētu dzīvot. Pulkstenis rādīja tikai 9.03am, bet man bija jāceļas, jo šodien bija daudz kas darāms. Izlīdu no savas siltās gultas apskāvieniem un spārdot savas vēl nesakārtotās drēbes vilkos uz vannas istabu.
Pēc kārtīgas rīta dušas centos atrast kaut ko normālu, ko varētu šodien vilkt mugurā. Tā kā ārā bija, vai vismaz izskatījās, drēgns, neskatoties uz sauli, kas gribēja mani pārliecināt par pretējo, izvēlējos vienkāršus baltus džinsus, un milzīgu siltu džemperi. Iztaisnoju matus, tagad mani blondie, perfekti taisnie mati sniedzās līdz pat jostas vietai.Uzliku mazliet kosmētikas. Izvilku no skapja vēl nesaburzīto rudens mētelīti un kājās uzmaucu melnus puzszābaciņus. Izvilku no lādes vienu no savām cepurēm, nevēloties pilnībā sabojāt matus, ja nu vēlāk sāks līt, ar uzrakstu 'I'm going to kill you'. Paķēru telefonu un mājas atslēgas. Aizslēdzu durvis, atslēgas ieliku vienā, bet telefonu otrā bikšu kabatā. Izgājusi pa kāpņutelpas durvīm saraucu degunu pretīgumā, āra bija auksts un jau atkal bija lijis, tāpēc gaiss bija vel vēsāks kā parasti.
„Kāpēc es nevaru dzīvot Maiami?" - nomurmināju un uzsāku savu ceļu izvairoties no neskaitāmajām peļķēm.
***
„Sveika mīļā!" - Maikls skaļi iesaucās tiklīdz iegāju viņa kabinetā. - „Diezgan ironisks uzraksts uz cepures."
Nogrozīju galvu, un novilku savu mēteli. Tad apsēdos viņam pretim turot rokās savu mazliet atdzisušo 'Starbucks' karameļu kafiju.
„Ko tu īsti gribēji?" - iedzēru malciņu un nodrebinājos no patīkamās garšas.
„Ko tu man tur vakar teici?" - Maikls apsēdās taisni un sakrustoja rokas, palikdams tās sev zem zoda.
„Tad kad es teicu, ka nevarēšu viņu nogalināt?" - saraucu uzacis un paskatījos uz vīrieti sev pretim. Es zināju, ka vīrietis nav apmierināts ar manu uzvedību. Es biju viņa 'labā roka' , kam viņš patiesi uzticējās, bet šoreiz man kaut kas liedza izpildīt uzdevumu pilnībā.
„Ak, jā." - viņš teatrāli iesita sev pa pieri, it kā tikai tagad atcerēdamies vakardienas sarunu. - „Ceru, ka esi mainījusi savas domas. Jo kā jau teicu, tu nogalini viņu, vai mirstat jūs abi, Adelīn." - Maikls nemeloja, viņa draudi bija patiesi, zināju, ka man tie būtu jāņem vērā, tomēr šīs situācijas ironija lika man pasmaidīt pirms turpināju sarunu.
„Nez kurš tad pildīs uzdevumus manā vietā?" - „Džareds vai Lerijs centīsies savaldzināt puisi?" - iesmējos, iemalkodama vēl mazliet kafijas, tikai iztēlodamās kā abi pieaugušie vīrieši cenšas izpildīt manu uzdevumu.
Maikla sejas izteiksme bija nesatricināma, viņš pašapmierināti skatījās man virsū, kamēr es nespēju apspiest savus spurdzienus.
„Patiesībā, man ir kāds tavā vieta. Ja nu tu iedomājies nepildīt noteikto." - vīrietis cieši skatījās man acīs.
Kā uz signālu, durvis aiz manis atvēras un es uzreiz pagriezos, lai ieraudzītu savu aizvietotāju. Nicīgais smaids uz manām lūpām sasala, kad ieraudzīju jaunu, skaistu meiteni. Viņai bija gari, brūni, mazliet lokaini mati. Skaistas, gaišbrīnas acis un tik pat perfekts augums kā man. Un es viņu jau pazinu.
„Laura?" - mana balss vairs neizklausījās tik pārliecinoša kā pirms brīža.
„Sveika, draudzenīt." - meitene saldā balsī nodūdoja un perfektā gaitā apgāja apkārt galdam, pie Maikla.
YOU ARE READING
Black Rose
Fanfiction"Iemīlēties nepareizajā cilvēkā ir viegli, Harij." teicu, mērķējot ieroci puiša galvā. "Bet ko tālāk?"
