Nonākot atpakaļ savā dzīvoklī, es sāku kravāt mantas, cenšoties no prāta izmest visu pārējo. Manas kustības bija gluži kā robotam. Es gāju no skapja, līdz gultai, uz kuras atvērts gulēja mans koferis.
Es zināju, ka ja sākšu domāt par visu, kas notiek, sajukšu prātā. Bet tagad man nebija laika jukt prātā, man bija jāsakravā mantas, jāsazvana Maikls un jāizglābj Harijs. Jā, tieši tādā secībā.
Neviens nekad nebija mēģinājis bēgt no Maikla. Vismaz pēdējo sešu gadu laikā, kamēr es tur biju "strādājusi", tomēr tas neatturēja Džaredu stāstīt man šausmu stāstus par citiem, kas bija centušies izbēgt no Maikla nagiem, beigās nonākot tieši tur, kur mūsu upuri - zārkā.
Es nezināju, cik šie stāsti bija patiesi, bet nebiju gatava par to patiesumu pārliecināties tagad, kad mans galvenais uzdevuns bija izglābt Hariju un viņam tuvos cilvēkus, tajā pat laikā neizstāstot par daudz, lai neliktu puisim skaļi bļaujot no manis aizbēgt.
"Sveiks." nomurmināju telefonā, ar pūlēm cenšoties apspiest bailes savā balsī, kamēr nesu vēl pāris drēbju gabalus, ko ielikt savā atvērtajā koferī, kas lēnām pildījās. "Tas čirkainais man atkal zvanīja. Viņš negribot mani pazaudēt un tā tālāk. Gribot vest īsā izbraucienā, ko lai es daru?" centos izklausīties ikdienišķa, bet man nešķiet, ka tas izdevās. Taču man bija jātic pašai sev, jātic tam, ko es saku, savādāk Maikls ātri vien sapratīs, ka es meloju.
Īsu brīdi klausulē valdīja nāves klusums, likās, ka Maikls ir mani atkodis un jau ir ceļā, lai pats mani personīgi novāktu. Vai arī es biju iegrimusi pagalam dziļā paranojā. Otrais variants pašlaik skanēja ticamāk.
"Uz kurieni viņš tevi vedīs?" vīrieša domīgā balss mani pārāk daudz biedēja. Vai arī man bija piemetušās paranoiķes īpašības. Jā, es esmu paranoiķe. Es zinu, ka pati sev uzstādīju diagnozi, bet tas nemaina lietas būtību.
"Tur jau tā lieta, ka tas idiots nesaka!" pārspīlēti izmisusi iesaucos, no skapīša izvelkot melnās saulesbrilles ar lielajiem rāmjiem, kas iespējams mazliet man palīdzēs noslēpties.
"Vienkārši nodari to lietu tur. Negribu viņu vairs redzēt Ņujorkā." dzirdēju kā viņš izpūš dūmus no cigāra.
Iesmējos caur sakostiem zobiem un aizžmiedzu acis, tikai iedomājoties, ko viņam tulīt teikšu."Ieskaiti naudu. Nav pieklājīgi dzīvot uz līķa rēķina." manu ķermeni pārņēma zosāda dzirdot, kā es pār lūpām pārlaižu savu pretīgo joku, cerot, ka man pa šiem gadiem ir attīstījies vismaz kaut kāds aktrises talants. "Viņš ir klāt, man jābeidz. Piezvanīšu kad būsim galā."
Ievilku pāris dziļas ieelpas, un ātriem soļiem devos atvērt dzīvokļa durvis. Es nedrīkstēju Harijam izrādīt, ka tik tikko runāju ar pazīstamākās Ņujorkas mafijas bosu, kas man liek viņu nogalināt.
Harijs nebija neko šādu pelnījis, man tik tiešām sāpēja, ka viņam bija jāiet cauri šim murgam, kas tagad bija viņa dzīve. Taču vēl vairāk mani grauza apziņa, ka puisis nezina pat pusi, kas notiek un es nevaru tā vienkārši viņam visu izstāstīt. Man bija jābūt ļoti uzmanīgai ar saviem vārdiem un darbiem viņa tuvumā.
"Luiss ar tēvu gaida lejā, mašīnā. Tagad stāsti visu!"uzcēlis mani uz virtuves letes un apvijis rokas stingri ap manu vidukli, Harijs mudināja.
Es nogalināju tavu māti, tagad man būtu jānogalina tevi, bet es tevī iemīlējos un tagad tevi glābju.
Tas laikam nebūtu labākais veids kā to visu paskaidrot. Tāpēc es vienkārši lūkojos viņa zaļajās acīs, cerot, ka puisis vismaz tagad liksies mierā, ļaujot mums tikt prom, drošībā, pirms es viņam atklāju, kas šeit patiesībā notiek. Es zināju, ka tas nebūs skaisti, bet dzīve arī nemaz nav tik skaista, tāpēc ar to ir jāsamierinās. Tāpat kā viņam būs jāsamierinās ar patiesību, arī tad, ja viņš man neticēs.
"Es tiešām nezinu kā tev to visu pateikt." - stingri iekodos apakšlūpā un savilku plaukstas dūrēs, ieskatoties sienas pulkstenī.
Harijs lēni atpiņķerēja manas sasprindzinātās plaukstas un atkal aplicis vienu roku ap manu vidukli, ar otru pacēla manu zodu, likdams ieskatīties viņa brīnišķīgi zaļajās acīs, mīļi man uzsmaidīja. Man bija jāsakož zobi, lai neļautu asarām veidoties manu acu kaktiņos.
"Harij, mums jāiet." nolēcu no letes, reizē izsprūkot no puiša apskāviena. "Savādāk nokavēsim lidmašīnu."
Vismaz biju izvairījusies no šīs sarunas. Uz dažām stundām. Vai dažām dienām, bet viennozīmīgi ne uz ilgu laiku.
Puisis paņēma manu somu un es uzvilku melnās saulesbrilles, vēlreiz pārskatot savu dzīvokli, ko es redzu pēdējo reizi, jo nebija pat mazākās iespējas, ka es vēl kādreiz šeit atgriezīšos. Vai nu tāpēc, ka būšu veiksmīgi izbēgusi no Maikla nagiem...vai arī tāpēc, ka vairs nestaigāšu pa zemes virsu.
"Ej, es tūlīt." ieskrēju atpakaļ istabā, lai paķertu mašīnas atslēgas.
Lai gan šis dzīvoklis man asociējās ar visiem tiem gadiem, ko biju pavadījusi zem Maikla tupeles, šeit tomēr bija mana dzīvesvieta. Šeit bija manas atmiņas par visiem tiem jautrajiem notikumiem, ko es biju piedzīvojusi ar draugiem, kas nekad nebija īsti draugi, bet tomēr mēs visi bijām vienā laivā, strādājot pie Maikla. Es zināju, ka tikai retais no šiem cilvēkiem, vēl elpo, bet tas nemainīja faktu, ka es viņiem biju pieķērusies kaut tikai uz īsu brīdi. Viss manā dzīvē bija uz īsu brīdi, es pie tā jau biju pieradusi.
Notrausu asaru, kas tomēr bija atradusi ceļu pār manu vaigu, un uzliku lielās, melnās brilles atpakaļ uz acīm. Man vairs nebija laika kavēties atmiņās par laikiem, kas bija sen aizgājuši. Man bija jāparūpējas par Hariju, kas bija mana tagadne, un cerams, ka arī nākotne.
"Brauksim ar manu mašīnu, lai tavs tētis un Luiss nemanāmi seko." kad nospiedu lifta pagrabstāva pogu, paskaidroju, cenšoties neizklausīties pārāk aizdomīga. Kaut gan visa šī situācija bija pagalam aizdomīga, vismaz no Harija skatupunkta. "Lai cilvēki, kam nav jāredz, neredz."
Viņš paskatījās uz mani ar komisku skatienu, kas man pat šajā brīdī lika nedaudz pasmaidīt. Pie velna, kā es tagad varēju smaidīt?!
"Jā, man ir mašīna. Vai tad es neteicu?" uzspiedu ašu buču uz viņa siltajām lūpām un ieelpoju viņa smaržu, lai nomierinātos.
Tagad sāksies pats grūtākais posms manā plānā - pazust un palikt nepamanītai. Es zināju, ka tas nebūs viegli, bet es biju gatava Harija labā darīt jebko, kas bija manos spēkos.
YOU ARE READING
Black Rose
Fanfiction"Iemīlēties nepareizajā cilvēkā ir viegli, Harij." teicu, mērķējot ieroci puiša galvā. "Bet ko tālāk?"
