Uzmanīgi apskatīju apkārtni pirms aiztaisīju durvis būdiņai, kuru jau divus mēnešus saucām par mājām. Un kā jau vienmēr, mans neviens nebija sekojis. Tiklīdz pagriezos pret istabu, manus gurnus saķēra siltas rokas un lūpas bija aizņemtas.
Es nesapratu kā mēs bijām izbēguši no Maikla nagiem. Kāpēc vīrietis bija beidzis mūs meklēt? Kāpēc mēs nebijām dzirdējuši no viņa? Manā prātā bija pārāk daudz 'kāpēc'. Maikla dabā nebija padoties un atstāt mūs dzīvojam savu dzīvi bez viņa iejaukšanās. Bet varbūt tieši tas bija viņa plāns? Viņš mani pazina pārāk labi, viņš zināja, ka es vienmēr gaidīšu kādu ziņu, kaut ko, kas vēstīs par briesmām. Vīrietis zināja, ka es nespēšu bezbailīgi turpināt dzīvi, ka es vienmēr skatīšos pāri plecam, gaidot, vērojot.
„Es pēc tevis ilgojos." – pēc skūpsta, Harijs, atspiedis savu pieri pret manu, čukstēja, cieši skatoties manās acīs.
Manas jūtas pret puisi nebija nēkādi mainījušās. Vismaz tā man šķita. Tomēr es nespēju nokratīt sajūtu, ka kaut kas nav tā, kā tam vajadzētu būt. Es nespēju pieņemt, ka puisis man tik ātri ir piedevis nodarīto. Es biju iemesls viņa mātes nāvei. Es biju tā, kas noskatījās kā sieviete sabrūk manā priekšā. Kā viņš varēja tikt tam pāri? Kā viņš varēja skatīties manā sejā un neredzēt slepkavu.
„Get a room you two!" – dzirdējām Luisa balsi un kaut kas, no kā mēs ātri izvairījāmies, tika mests uz mūsu pusi.
Arī Luiss šķita apmierināts ar manu klatbūtni, man netika veltīti neapmierinātības vai neticības pilni skatieni. Es biju pieņemta. Vienīgais cilvēks, kas nebija ar to apmierināts un šaubījās par situāciju, biju es pati.
Pacēlu viņa mesto spilvenu rokās. „Oh, we sure wish we could." – un no visa spēka metu to atpakaļ. Tā kā Luiss gulēja, viņam bija mazāk iespēju no tā izvairīties, spilvens trāpīja puisim tieši pa seju, par ko mēs abi ar Hariju viegli iesmējāmies.
Bija sasodīti vienkārši likt pārējiem noticēt, ka ar mani viss ir kārtībā. Es negribēju likt viņiem justies, ka joprojām esam briesmās. Mēs ar Lauru bijām izdarījušas visu, kas bija mūsu spēkos, lai nozustu no Maikla radara. Tomēr mēs abas zinājām, ka tas nav tik viegli. Un lai gan Laura nebija pie Maikla pavadījusi ilgu laiku, viņa redzēja kā vīrietis strādā, uz ko viņš ir spējīgs.
Beidzot nometu maisiņu uz galdiņa, kas bija centrālais objekts mūsu virtuvē. Miteklis bija pieticīgs, pat ļoti, bet neviens nesūdzējās. Šī celtne vairāk atgādināja nometni, mēs visi gulējām vienā telpā, tikai gulammaisos, uz plāniem matračiem, virtuve bija mikroskopiska, ar mazu krāsniņu, mazu ledusskapi un tikai galvenajiem priekšmetiem.
Pa šiem diviem mēnešiem nebija noticis nekas. Un tas man lika uztraukties daudz vairāk, nekā ja Maikls būtu izrādījis kādu zīmi, ka mūs meklē. Un man joprojām bija bail. Taču es neplānoju to izrādīt. Man bija jābūt stiprai, Harija dēļ. Viņš man bija uzticējis savu dzīvību, un tas bija viss, kas viņam bija.
Puisis saķēra manu roku, to viegli pavilka. "Nāc, mans tēvs grib tev ko pateikt." – viņš maigi savija mūsu pirkstus. Es nesapratu kā viņš spēja but tik laimīgs, tik piepildīts, ņemot vērā notikumus, kam viņš bija izgājis cauri pēdējo četru mēnešu laikā.
Man īsti negribējās klausīties, kas puiša tēvam ir sakāms. Kaut gan ar viņu neesmu sarunājusies kopš mēs izstāstījām kas es īsti esmu un ko esmu izdarījusi. Viņa tēvs nebija izrādījis nekādas emocijas, kas manam aizdomām lika augt. Ja godīgi it viss lika manām aizdomām augt, es pardomāju katru situāciju vairāk kā vajadzētu, bet to visu es norakstīju uz to, ka vēlos mūs turēt ārpus Maikla radara. Harijs mani lēni aizvilka uz otru istabiņu, kur es redzēju kā Aleks un Laura sēž viens otram pretim un nāvējoši blenž viens otram sejā, kas man īsti negāja pie sirds.
Laura uzmeta man ledusauksty skatienu, kas varēja nozīmēt tikai vienu.
„Tēt?"
Vīrieša zilās acis momentāni pievērsās man. Tas bija viss, ko man vajadzēja, lai saprastu situāciju un es nespēju noticēt, ka tik ilgi biju to palaidusi garām. Es biju tik stulba.
„Es gribētu ar Adelīnu aprunāties divatā." – viņa balss skanēja diezgan skarbi, kas pat man, izbijušai slepkavai, lika notrīsēt. Tomēr es saglabāju savu sejas izteiksmi, man nebija ne prātā parādīt vīrietim, kas patiesībā notiek manā prātā.
Laura un Harijs pameta telpu. Es, norijusi siekalas ieņēmu Lauras vietu, pretim Alekam. Kādu brīdi mēs vienkārši skatījāmies viens otram acis, mūsu zilajiem skatieniem satiekoties dīvainā cīņā, cenšoties iebiedēt vienam otru.
„Harijs nav mans dēls." – vīrietis bez aplinkiem paziņoja, pārtraucot klusumu, kas bija pārņemis istabiņu.
Nezinu, kas atspoguļojās manā sejā, bet man nelikās, ka tas bija šoks. Kaut kāda iemesla pēc, es nebiju pārsteigta, es biju par to aizdomājusies pietiekami daudz reižu. Bezmiega naktīs mans prāts vairākas reizes bija aizklīdusi atpakaļ uz dīvaino sapni, kur Ebigeila bija mani apciemojusi.
Pat tagad es varēju iztēloties, kā skatījos uz dzimšanas apliecībuEbigeilas Montgomerijas rokās.
Adelīna fon Tīsa. Dzimusi 1997.gada 13. decembrī.
Mātes vārds :Ebigeila Montgomerija.
Tēva vārds : Aleks fon Tīss.
Kārtīgi atcerēdamās katru sapņa detaļu nodrebēju un cieši sakodu zobus. Kā es varēju kaut ko tādu palaist garām?
„Tu neesi..." – nespēju pabeigt teikumu, jo nevarēju pārdabūt pār lūpām vārdu „tēvs". Vārds likās pretīgs, it īpaši kad skatījos viņa sejā, redzot tik daudz līdzību manai.
Vīrietis iesmējās. – „Ja tu domā tēvs, tad jā, Adelīn, es esmu tavs tētuks." – Aleks piecēlās un lēnā gaitā apgājis apkārt galdam, nostājās aiz mana krēsla, pieliekdamies man pie auss, liekot nepatīkamām skudriņām pārņemt manu ķermeni.
„Ko tu gribi?" - nošņācos, liekot vīrietim iesmieties.
„Es gribu, lai tu par šo sarunu nevienam nestāsti." – jutu, ka viņš nav beidzis savu vēlmju sarakstu. – „Un vēl es gribu, lai jūs visi esat gatavi doties atpakaļ pie Maikla."
Vēlmju saraksts nebija garš, tomēr tas bija nāvējošs mums visiem.
„Tu, maitas gabals." – kā es varēju palaist garām visas zīmes? Es nespēju pati sev noticēt.
„Ak, Adelīn, tu tiešām dažreiz esi tik blonda." – viņš iesmējās, man pārskrēja pretīguma tirpas.
Mans prāts jau strādāja pie nākamā plāna, man nebija daudz laika, lai to izveidotu. Tagad s biju pārliecināta, ka Maikls visu šo laiku zināja, kur mēs esam, zināja, ko mēs darām, ko plānojam. Viņš zināja it visu.
„Neuztraucies, es tāpat kaut ko izdomāšu." – uzsmaidīju Alekam pirms pametu telpu ar augsti paceltu galvu, kaut gan iekšā man viss trīcēja.
Čaviņ, mīļie!
Maza nodaļiņa pēc ilga partraukuma, sozz. :))
Ja vēl joprojām izbaudāt stāstu - nospiežam zvaigznīti un atstājam kādu komentāru.
Bučas, mīlu
Katrīna
xx
YOU ARE READING
Black Rose
Fanfiction"Iemīlēties nepareizajā cilvēkā ir viegli, Harij." teicu, mērķējot ieroci puiša galvā. "Bet ko tālāk?"
