Nesen pār Ņujorku bija savilkušies tumši mākoņi un bija sācis pamatīgi līt, tāpēc abi ar Hariju un vēl pāris desmitiem cilvēku bijām saspiedušies tuvākajā autobusa pieturā, kas pateicoties cilvēku daudzumam šķita mazāka kā parasti un likās, ka it nemaz nepasargāja no vēsajiem ūdens pilieniem, kas nemitīgi lidoja no draudīgajiem mākoņiem.
Es nodrebinājos no aukstuma, kas bija pārņēmis visu manu ķermeni, liekot zobiem mazliet klabēt un pirkstu galiem iekrāsoties jau bāli zilganīgā tonī. Klusībā sev nosolījos turpmāk visur ņemt līdz lietussargu un ģērbties daudz biezākās drēbēs, ja neatsalšu līdz nāvei jau šodien.
Pretēji man, izskatījās, ka puisis ir tīri apmierināts ar situāciju, stāvēdams ar vieglu smaidu uz lūpām, mierīgi vērdamies sīkajā, bet spēcīgajā, lietū. Kamēr es noraustījos katru reizi, kad garām lielā ātrumā panesās mašīna. Pieturas stiklotais jumtiņš tik tikko sniedzās pāri mūsu galvām, ļaujot ūdenim iesūkties drēbēs tajā pusē, kur ķermenis nebija paslēpts zem jumta.
„Ienīstu šādu laiku." - nomurmināju atkal paraujoties malā, kad kārtējā mašīna šķērsoja milzīgo, dubļaino peļķi, kas bija izveidojusies pie pieturas un vēl nebija paspējusi izžūt no pagājušajām lietavām, kas bija tikai vakar. - „Būtu labāk snidzis."
Harijs man blakus tikai viegli iesmējās, nenolaižot savu uzmanības pilno skatienu no manis. - „Tu izskaties mīlīga, kad dusmojies."
Uzmetu viņam iznīcinošu skatienu, nespējot noticēt, ka viņš tik tiešām lietojis šo vārdu, lai aprakstītu mani. Ja vien viņš zinātu, ko es esmu darījusi. Mans niknais skatiens Hariju sasmīdināja vēl vairāk, liekot parādīties dziļai bedrītei vienā no puiša vaigiem. Man bija spēcīgi jāapspiež vēlme tai pārlaist savu nu jau ledaino pirkstu.
„Nē!" - iekliedzos, novēršot uzmanību no pasakaini skaistā puiša sev pretim, kad tumši sarkans Audi, lielā ātrumā iznesās cauri dubļainajam ūdenim, un lielu daļu no tā uzšķieda mums virsum. - „Un tagad es vēl vairāk ienīstu šo dienu." - murmināju, skatoties kā netīrais ūdens pil no mana apģērba, liekot man saraukt degunu pretīgumā.
Puisis jau smējās vēderu turēdams, kaut arī pats nebija diži tīrāks par mani. Izskatījās, ka Harijam dubļainais ūdens ticis daudz vairāk, ņemot vērā, ka viņš stāvēdams man priekšā ar savu augumu uztvēra ūdeni, kas būtu trāpījis man. Viņa brūnie mati, kas parasti vijās nekārtīgās lokās, tagad bija pilnībā izmirkuši, kad puisis smējās kopā ar vēl dažiem cilvēkiem, kas bija noskatījušies uz šo izrādi.
„Nāc, ejam." - viņš pēkšņi vēl smejoties paņēma mani aiz rokas, un izvilka no nojumes, ļaujot no debesīm līstošajām ūdens strūklām sūkties talāk, dziļāk manā apģērbā, liekot uzmesties zosādai.
Neņemot vērā manu lēno vilkšanos nopakaļ, Harijs neapstājās, cītīgi ejot uz priekšu. - „Es esmu slapja, netīra, un nežēlīgi salstu. Kur tu gribi, lai es vēl eju?" - es zināju, ka izklausos pēc piecgadīga bērna, bet šoreiz man bija vienalga. Mana vienīgā vēlme bija saritināties zem siltas segas ar karstu tējas krūzi rokās, skatoties kādu labu filmu.
Prātojot par siltām segām, es nemaz nepamanīju Hariju apstājamies, liekot man ietriekties viņa krūtīs. - „Tu man uzticies?" - viņš jautāja, vienā mirklī ieguvis nedalītu uzmanību no manas puses. Es nesapratu kā, bet tonis kāda tika izteikts jautājums, lika manai sirdij pukstēt daudz straujāk.
„Protams." - izspļāvu pārāk ātri, pat īsti nedomādama par savu atbildi. - "Tas ir jā, uzticos." - ieklepojos, cerot no puiša atmiņas aizdzīt savu pārāk ātro un pārliecinošo atbildi, kamēr viņa acis, kas tagad izskatījās smaragdzaļas, cieši skatījās manās.
YOU ARE READING
Black Rose
ספרות חובבים"Iemīlēties nepareizajā cilvēkā ir viegli, Harij." teicu, mērķējot ieroci puiša galvā. "Bet ko tālāk?"
