Pa ceļam uz lidostu mēs ar Hariju gandrīz nemaz nerunājām, izņemot dažus 'vai tev viss kārtībā?' ,un 'jā, neuztraucies'. Tomēr nekas nebija kārtībā.
Es zināju, ka kaut kad man saviem ceļa biedriem būs japastāsta, kas īsti pašlaik notiek un kāpēc es viņus visus aizvilku no ierastās ikdienas, ja nebija nekādu redzamu draudu.
Vienīgais redzamais drauds biju es pati, taču neviens to pat nenojauta. Es gribēju apturēt mašīnu un bļaut. Vienkārši bļaut. Manī bija pārāk daudz emociju, kas visas kā viena gribēja spraukties ārā, taču tā vietā, lai ļautu tām izrauties, man vajadzēja izlikties, ka viss ir labi. Ka es esmu pie pilna saprāta, kaut gan jau pati sāku par to šaubīties.
Es uzsmaidīju Harijam, kad luksoforā iedegās sarkanā gaisma. Puisis tajā pat brīdī atbildēja man ar smaidu, saņemot manu plaukstu savā.
"Viss tiešām ir kārtībā?" viņa balss pārtrauca mašīnas klusumu, liekot man sakost zobus, lai emocijas, kas manī vārījās, neizklauztos ārā.
"Jā." saspiedu viņa pirkstus."Es tikai jūtos vainīga, ka tā aizvelku jūs no mājām."
"Adelīn, kaut gan es nesaprotu, kāpēc tu to dari, es domāju, ka tā varētu būt laba pieredze mums visiem."
"Kā tu do domā?"
Harijs nopūtās, paskatoties ārā pa mašīnas logu, bet uzreiz pēc tam pievēršot skatienu man. "Mammas nāve ir smaga mums visiem. Varbūt, ka ir labi, vienkārši aizbraukt. Kaut uz īsu laiku. Tētim ir jāatpūšas no uzņēmuma, man vajag novērst domas no viņas. Un Luiss nav bijis ārpus Ņujorkas kopš viņš šeit pārvācās."
Man jau atkal bija jāsakož zobi, lai neļautu asarām ripot pār vaigiem, bet palikt acu kaktiņos. "No kurienes Luiss pārvācās?" centos novērst mūsu abu uzmanību no temata par Harija mātes nāvi, tā joprojām bija smaga tēma, un es domāju, ka būs vienmēr.
"Ja tu vēl neesi saklausījusi viņa akcentu, tad es sāku šaubīties vai tu vispār kaut ko dzirdi." viņš pasmaidīja.
"Tev arī ir britu akcents, jaukumiņ." atsmaidīju Harijam, kad viņš piekrītoši pamāja ar galvu, pēc tam paceļot mūsu sadotās rokas pie savām lūpām, lai noskūpstītu manas plaukstas virspusi.
***
"Kas šeit notiek?" Luiss mani parāva malā, kamēr gaidījām kad Harijs un viņa tēvs beigs sarunu.
Mēs bijām veiksmīgi tikuši līdz lidostai un nodevuši bagāžu, kas šādam ceļam likās nožēlojami maza. Tagad bija atlicis veiksmīgi iekāpt lidmašīnā un tikt prom.
Harijs un viņa tēvs likās pārāk ierauti savā pasaulē, lai ievērotu to, ko ievēroja Luiss. Šķita, ka pagaidām viņš mani var nolasīt visātrāk. Piemēram, ieraudzīt, ka es lietoju viltotus dokumentus, viņam prasīja apmēram piecas minūtes, kas šajā gadījumā, kad es nedrīkstēju atklāt, kas notiek, bija bīstami man. Un patiesībā, arī viņam.
Skatījos puiša acīs un domāju, ko teikt. Melot, teikt patiesību vai vienkārši klusēt un izvairīties no šīs sarunas. Pagaidām izvēlējos par labu trešajam variantam, cerot, ka puisis liksies mierā, vismaz kamēr mēs būsim tikuši drošā attālumā no Maikla. Es nedrīkstēju riskēt pastāstīt viņam visu. Ja puisis uzzinātu atbildi uz savu jautājumu, es biju pārliecināta, ka viņš mani nodotu policijai, un tagad es to nevarēju atļauties. Šī bija bija dzīvības un nāves situācija.
Savilku uzacis, skatoties sev visapkārt, lai man nebūtu jāskatās viņa zilajās acīs. "Es labprāt pateiktu, bet nedomāju, ka pēc tā, jūs man vēl uzticētos." centos runāt cik atklāti vien varu, nepasakot neko lieku.
Luiss sakrustoja rokas virs krūtīm, uzmetot skatienu Harijam, bet pēc tam to atkal pievēršot man. "Adelīn, tu runā tā, it kā kādu būtu noslepkavojusi." viņš mazliet iespurdzās, liekot man sakost zobus.
Ak, ja tikai Luiss nojaustu cik tuvu patiesībai viņš ir. Ja viņš nojaustu, ka šis kāds, bija Harija māte, es nemūžam neatgūtu viņa uzticību. Kaut gan es neesmu pārliecināta, ka viņš arī tagad man uzticas. Es viņam neesmu pilnīgi nekas. Es pat oficiāli neesmu Harija meitene, tātad, tas nozīmē, ka Luisam nav nekāda pamata man uzticēties, un man nav nekāda pamata dusmoties uz viņu par to.
Es pat nevarēju iedomāties sevi viņu vietā. Manuprāt, nebija neviena pietiekami laba iemesla, lai viņi visi tā vienkārši man paklausītu un pamestu savas dzīves, tikai tāpēc, ka viena traka, sešpadsmitgadniece tā teica.
Mans skatiens sastapās ar Aleku, un kaut kas vīrieša sejā, lika man sajusties neērti. Iespējams, ka tas bija veids, kā viņa gaiši zilās acis nopētija mani, visszinošā manierē. Iespējams, ka tas bija viņa pārāk draudzīgais smaids, kas uzdzina man drebuļus.
Varbūt es kļūdos. Nebija pietiekami laba iemesla, ko es būtu devusi. Varbūt kāds man ir izpalīdzējis. Taču es šo palīdzību nebiju lūgusi, kas nozīmēja, ka kaut kas nav kārtībā. Bet pašlaik man nebija tik daudz laika, lai izdomātu kas tieši.
"Es tev pastāstīšu, kad būsim lidmašīnā." padevos, bet vismaz no lidmašīnas viņš vairs nevarēs aizbēgt, liekot viņam palikt iesprostotam ar Adelīnu no 'Melnās Rozes', vienpadsmit tūkstošu pēdu virs zemes. "Bet tikai tev."
***
"Viss būs kārtībā." Harijs nočukstēja uzspiežot īsu buču uz maniem deniņiem, kamēr viņa viena roka bija aplikta ap maniem pleciem, bet ar otru viņš turēja abas manas plaukstas.
Man likās, ka es vemšu, ja vēl vienu reizi dzirdēšu šo teikumu. Es to biju atklausījusies, un zināju, ka mēs neesam ne tuvu tam, lai vārdi būtu patiesi. Bet tā kā es nedrīkstēju Harijam to izrādīt, es vienkārši pasmaidīju, piekrītoši pamājot ar galvu, pēc tam to noliekot uz viņa pleca.
"Un tagad pasmaidi pa īstam." viņš teica, kad bija uzsitis pa manu degungalu un cītīgi skatījās manā sejā, gaidīdams īstu smaidu.
Pacēlu galvu, lai varētu ieskatīties viņa perfektajā sejā. Harijs man uzsmaidīja, vaigos parādoties burvīgajām bedrītēm, kas arī man lika pasmaidīt, šoreiz pa īstam.
"Buču." pasmaidīju par savu lūgumu. Es zināju, ka izklausījos pēc piecgadīga bērna. Bet man vajadzēja pierādījumus, ka es viņam kaut ko nozīmēju, jo man viņš nozīmēja visu. Man nebija nekā, izņemot viņu, jo es biju pametusi savu dzīvi, tiklīdz izlēmu atstāt Maiklu.
"Mmm, zemeņu lūpu spīdums." Harijs pasmaidīja, nolaizot savas lūpas pēc tam, kad bija mani noskūpstījis. Es iesmējos, vēlreiz kārtīgi paskatoties uz viņu.
Harijs izskatījās laimīgs. Vismaz tagad, kamēr mēs sēdējām lidmašīna, cieši viens otram blakus, cenšoties iegrimt paši savā pasaulē. Patiesībā, tas bija viss, kas man bija vajadzīgs - redzēt viņu laimīgu.
"Iztraucēju?" Luisa balss atskanēja tieši no aizmugurējā sēdekļa un mana minūte paradīzē bija beigusies.
Noraidoši papurināju galvu, atraisoties no Harija rokām. Es biju apsolījusi Luisam visu izstāstīt, un tagad bija pienācis tas brīdis.
"Es tūlīt būšu atpakaļ." saspiedu Harija plaukstu, īsi viņam uzsmaidot, pirms piecēlos kājās, lai sekotu viņa labākajam draugam.
balsojam, komentējam un daram visas jaukās lietiņas. :))
paldies, ka lasat 😊
YOU ARE READING
Black Rose
Fanfiction"Iemīlēties nepareizajā cilvēkā ir viegli, Harij." teicu, mērķējot ieroci puiša galvā. "Bet ko tālāk?"
