Harijs mierīgi vadīja mašīnu arvien tālāk no Ņujorkas centra, un ainava aiz loga palika daudz mierīgāka un patīkamāka. Tomēr manas skrejošās, satrauktās domas tā nespēja nomierināt. Es nespēju beigt domāt par to kā viņa labākais draugs mani uzņems, ko viņš par mani domās? Kāds viņš vispār ir? Man nebija ne jausmas kā ir jāuzvedas, kad brauc iepazīties ar sev tuva cilvēka, tuvu cilvēku.
Ievilku dziļu elpu, lai mazliet nomierinātos. Šajā brīdī es ilgojos pēc meitenes, kas vienmēr bija par sevi pārliecināta, tāpēc centos dabūt viņu atpakaļ. Bet koncentrēšanās uz 'vecās Adelīnas' atgūšanu, lika man aizdomāties par Maiklu, jo tieši viņš bija tas, kas manī ieaudzināja tādu raksturu un attieksmi pret apkārtējo pasauli.
Man bija bail, ka es Harija draugam nepatikšu, liekot arī puisim novērsties no manis, jo pēc maniem uzskatiem labākais draugs ir cilvēks, kam tu paklausi. Arī attiecībā uz personu ar kuru satiecies.
Adelīn, tas ir tikai labākais draugs, nevis vesela ģimene.
Pie sevis pasmaidīju vēlreiz piekārtojot kleitu un jaku virs tās. Centos neizrādīt viņam, ka esmu satraukusies, jo tas nebija manā dabā. Es nebiju pieradusi būt kaut mazākajā mērā ievainojama.
„Neuztraucies." - Harijs pārtrauca klusumu, kas bija mazliet ieildzis. - „Tu izskaties ideāli."
Viņš uzmeta vēl vienu ašu skatienu man, pēc tam novietodams savu plaukstu uz mana augšstilba, liekot taureņiem manā vēderā sarīkot zaļumballi un ādai zem viņa pieskāriena uzkarst. Es gribēju, lai viņš apstādina mašīnu, jo puiša it kā nevarīgais pieskāriens, lika man jukt prātā.
Pasmaidīju mazliet platāk, vienlaikus nolaižot spogulīti, lai piekārtotu matus un pārbaudītu kosmētiku. Es tiešām izskatījos labi, manās gaiši zilajās acīs mirdzēja mazs satraukums, kas izraisīja arī tik ļoti pieminētos taureņus vēderā, bet šī sajūta man pat patika. Izlaidu roku caur mirdzoši blondajiem matiem, un pametu tos tāpat nekārtīgi stāvam.
„Es neuztraucos." - pavisam godīgi atbildēju, un paskatījos uz puisi, viņš atrāva acis no ceļa un īsi uzsmaidīja man. - „Tikai sakārtojos, lai viņam patiktu." - mazliet viņu paķircināju.
Harijs noņēma plaukstu no mana augšstilba, lai uzsistu pa manu degungalu, kas man jau atkal lika iesmieties. Tomēr visa mana būtība vēlējās, lai plauksta tiktu novietota atpakaļ. Likās, ka viņš dzird manas domas, jo pēc mirkļa mana vēlēšanās tika izpildīta.
Negaidīti iezvanījās mans telefons, paskatoties uz zvanītāju, viss mans prieks pēkšņi pazuda. Kaut gan es zināju, ka atvienojot zvanu tas atgriezīsies. Bija tik laba sajūta, ka bija kāds cilvēks, kas liek visām rūpēm pazust tikai ar vienu savu smaidu vai dažiem vārdiem. Pietika pat ar skatienu.
„Jā?" - centos izklausīties ne pārāk laimīga, cerot, ka Maikls nesapratīs, ka esmu ar Hariju. Man nebija vajadzīga lieka raizēšanās.
„Sveika, jaukumiņ." - Maikls maigi ierunājās, un es pretīgumā nodrebinājos. - „Kur tu esi?" - lai gan biju cerējusi melot par savu atrašanās vietu, pēc toņa vīrieša balsī, es sapratu, ka viņš zin kur es esmu un ko daru.
„Es...es esmu pie draudzenes, Henrietes. Atceries, tev par viņu nesen stāstīju."
„Kad esi atpakaļ, ieskrien klubā, mums ir šis tas pārrunājams." - viņš ieturēja mazu pauzi. - „Ceru, ka tava draudzene drīz būs mirusi." - viņš iesmējās, liekot asinīm manās dzīslās uz brīdi sasalt. Atvienoju zvanu, cerot, ka mana sejas izteiksme nenodod sajūtas, jo es vēl nebiju gatava puisim visu atklāt.
Gribēju vienkārši izmest telefonu pa logu, un teikt Harijam, lai brauc cik vien tālu un ātri var. Bet pašlaik to vēl nevarēja, man viņam viss ir jāizskaidro, vismaz tik daudz, cik es drīkstu paskaidrot.
Kur ir visas tās 'laimīgas beigas', kad tās visvairāk ir nepieciešamas? Tieši tāpēc, es nekam tādam neticu. Nav laimīgo beigu, bez sāpēm visa ceļa garumā. Tāpēc, atlaidu telefonu no ciešā tvēriena, sapratusi, ka ar šī priekšmeta iznīcināšanu manas problēmas nebūs beigušās.
Varbūt es vienkārši nebiju pelnījusi laimīgas beigas, pēc visa, ko esmu nodarījusi cilvēkiem šo sešu gadu laikā. Varbūt manas laimīgās beigas skaitījās lode pierē, un kaut gan es nebiju gatava padoties bez cīņas, es biju pārliecināta, ka ļautu Maiklam sev ielaist lodi pierē, ja tas izglābtu Hariju.
„Ak, tad tava draudzene, ja?" - mašīnā atskanēja puiša skanīgie smiekli. Viņš nezināja, ka tikko tika apsriests viņa dzīves ilgums, un es nevarēju viņam saņemties to pateikt. Puisim šīs attiecības bija kā glābiņš pēc mātes nāves, un man sāpēja tikai iedomājoties, ka man tas būs jāizjauc.
„Tev ir iebildumi, Henriet?" - atbildēju ar pretjautājumu, skatoties kā viņš uzmanīgi vada auto pa šoseju, kura bija nesamērīgi gara, un šķita, nekad nebeidzamies.
„Man nav iebildumu tik ilgi, kamēr es varu ar tevi satikties." - viņš saņēma manu plaukstu un savija pirkstus ar maniem, pielikdams mūsu sadotās rokas sev pie lūpām un uzspiezdams mazu bučiņu uz manas plaukstas virspuses.
Viss, ko viņš darīja lika manām domām skriet, sirdij dauzīties un augumam vēlēties viņu sajust. Katra mazākā darbība, skatiens, smaids. Man bija jāsakož zobi, lai patiešām neliktu viņam apturēt mašīnu, lai es varētu parādīt cik ļoti man viņu vajag.
Paskatījos pa logu, kā garām slīd milzīgās pļavas, kas tik ļoti atšķīrās no ierastās ainavas, ko biju redzējusi katru dienu. Kad saspiestās mājas Ņujorkas centrā pamazām nomainīja mežu masīvi, es sajutos kā citā pasaulē, kur varēju justies daidz brīvā un atraisītāk, bez kāda no Maikla pakalpiņiem sev uz pēdām.
Es biju iedomājusies, bēgt, bet kas teica, ka Harijs būtu gatavs bēgt kopā ar mani? Kas teica, ka viņš būtu gatavs pamest savu dzīvi Ņujorkā, kur bija iekārtojies labā dzīvoklī, labā darbā, lai bēgtu ar tikko iepazītu meiteni kaut kur tālu prom.
Varbūt tagad ir īstais brīdis to noskaidrot.
„Šeit ir tik skaisti." - neitrāli iesāku sarunu, ko biju cerējusi novest līdz sev tīkamām beigām.
„Adelīn, mēs esam burtiski lauka vidū." - viņš iesmējās, uzmetot man īsu skatienu, bet uzreiz atkal pievēršoties ceļam.
„Es zinu. Bet es labprāt vienkārši aizbēgtu no Ņujorkas burzmas uz šejieni, šeit ir kluss, mierīgs un gaiss ir vismaz par septiņdesmit procentiem tīrāks." - mazliet iesmējos, cerot, ka viņš uztvers manu jautro, tomēr taja pat laikā nopietno toni.
„Ja tev būtu iespēja bēgt, kur tu bēgtu?" - Harijs man jautāja, un es pasmaidīju, zinādama, ka iegūšu atbildi uz sev kāroto jautājumu.
„Tālu, tālu prom. Uz kādu siltu vietu, bet viennozīmīgi prom no Amerikas. Esmu pārāk nogurusi no visa." - centos runāt nepiespiesti. - „Un tu, vai tu bēgtu, ja tev būtu iespēja?" - kaut gan es gribēju jautāt 'vai tu bēgtu kopā ar mani' man bija jāsamierinās ar retorisku jautājumu.
Puisis ieskatījās man acīs un es vienkārši uzsmaidīju, skatoties pretim ar jautājošu skatienu, cerot iegūt pozitīvu atbildi.
„Jā." - viņš vienkārši atbildēja, neko vairāk nepaskaidrodams.
„Un ja nu es tev tagad pateiktu, lai tu spied pedāli grīdā, un brauc cik vien tālu iespējams, ko tu darītu?"
Cerēju sagaidīt atbildi, kas palīdzētu manam topošajam plānam.
„Es brauktu cik vien tālu iespējams."
Paldies Dievam, vismaz esmu pārliecināta, ka viņš ir gatavs doties prom kopā ar mani. Tomēr uzreiz arī sapratu, ka man būs jāpaskaidro kāpēc es to gribu, un mana vienkāršā vēlme aizbēgt nebūs risinājums tauvojošajā situācijā.
YOU ARE READING
Black Rose
Fanfiction"Iemīlēties nepareizajā cilvēkā ir viegli, Harij." teicu, mērķējot ieroci puiša galvā. "Bet ko tālāk?"
