Black Rose

Chapter 13

Harija skatupunkts.

- "Man viņa patīk." - Luiss pieklusinātā balsī paziņoja, kad Adelīna bija pagājusi gabaliņu tālāk, pēc tam atzinīgi pasmaidot.

Es novērsu skatienu no drauga, pievēršot to blondajai meitenei, kas pagriezusi mums muguru, runāja pa telefonu. - "Man arī." - izbraucu ar plaukstu cauri matiem, pēc tam tās abas sakrustojot sev priekšā. Man jau tagad pietrūka Adelīnas plauksta manā, jo viņas pieskāriens bija kaut kas maģisks. - "Es nesaprotu kā man tā paveicās." -

Lai gan es meiteni nepazinu pat mēnesi, viņa bija sagūstījusi manu sirdi, un šķita, ka uz ilgu laiku. Šajā brīdī es nevarēju iedomāties kā pavadu veselu dienu bez viņas, un kur nu vēl ilgāku laiku. Man Adelīnu vajadzēja kā slāpstošam ūdeni, kā slīkstošam gaisu un kā bada cietējam ēdienu. Un ja tik spēcīgas jūtas mani pārņēma jau tagad, es pat nevarēju iedomāties kā būs vēlāk, kad iepazīšu viņu tuvāk.

- "Tu esi aptīts ap viņas mazo pirkstiņu." - draugs iesmējās, vērojot ar kādu skatienu es skatos uz Adelīnu. - "Smagi." - viņš turpināja runāt ķircinošā manierē, liekot arī manām lūpām savilkties smaidā. Jā, varbūt es tik tiešām biju smagi aptīts ap meitenes mazo pirkstiņu, bet man bija vienalga. Es nebūtu gatavs iemainīt šo sajūtu pret kaut ko citu.

- "Varbūt tev arī būtu laiks atrast kaut ko nopietnu un beigt skraidīt pie visām pēc kārtas?" - atgriezu savu skatienu pret Luisu, izaicinoši pavelkot uz augšu vienu no savām uzacīm.

Draugs bija iecienījis dzīvesveidu, kurā katru nākamo reizi, viņam pie sāniem ir jauna meitene. Un tā līdz nākamajai ballītei, kur viņš atkal atrod jaunu. Luisam nepatika, ja ir iesaistītas pārāk dziļas jūtas, un tas bija tikai Leksijas dēļ, kas bija salauzusi viņa sirdi. Bet ja godīgi, es uzskatīju, ka viņam jau sen bija laiks aizmirst savu pirmo draudzeni un atrast kādu, kas patiešām spētu viņu novērtēt un pieņemt tādu, kāds viņš ir. Ar visiem puiša neķītrajiem jokiem un kaitinošajiem ieradumiem.

- "Vēl nē." - viņš atsmēja, iedzerot malku no savas alus pudeles. - "Vispirms es paskatīšos kā tu tiec galā ar savu blondīnīti." - viņa acis tagad bija vērstas man aiz muguras, liekot arī man pagriezties.

Adelīna bija noņēmusi telefonu no auss, tomēr joprojām stāvēja pagriezusies pret mums ar muguru. Tikai pēc krietna brītiņa meitene pagriezās, lai nāktu atpakaļ pie mums, tomēr viņas seja vēstīja, ka Adelīna ir par kaut ko norūpējusies, kaut arī viņa cītīgi centās slēpt savas emocijas no manis, vai mums abiem.

Viņa apsēdās uz krēsla man blakus, kur bija sēdējusi visu laiku. Un kaut gan es nevarēju teikt, ka viņu ļoti labi pazinu, es redzēju, ka kaut kas nav kārtībā. Iepriekš meitene bija tik bezrūpīgi smējusies un stāstījusi dažādus atgadījumus no savas trakās dzīves, bet tagad viņa sēdēja krēslā, klusi plūkādama kleitas apakšmalu, it kā par kaut ko cītīgi domājot.

- "Es tūlīt būšu atpakaļ." - Luiss piecēlās, lai atstātu mūs divatā. Šķita, ka pat viņš saprot, ka Adelīnai kaut kas ir noticis. Un neskatoties uz to, ka draugs teica, ka tūlīt būšot atpakaļ, es zināju, ka viņš dos mums laiku, lai parunātu.

Tiklīdz Luiss bija iegājis mājā, es pasniedzu Adelīnai plaukstu, gaidot, kad viņa to satvers. Man nebija ilgi jāgaida līdz meitenes mazā plauksta iegūlās manā, uzrīkojot taureņiem manā vēderā īsu sanāksmi.

Es pierāvu meiteni kājās, liekot viņai nostāties man pretim. Adelīnas gaiši zilās acis urbās manās, it kā viņa censtos izdomāt, ko tagad darīt. Šķita, ja viņa cenšas pieņemt dzīvības vai nāves jautājumu.

- "Kas noticis?" - es nenocietos nepajautājis, jo meitenes garastāvoklis bija krasi mainījies tikai dažās minūtēs, un man bija svarīgi uzzināt iemeslu, kas Adelīnai liedz radīt savu skaisti smaidu visai pasaulei.

Meitene skaļi nopūtās, cītīgi pētot mūsu sadotās rokas. - "Nekas." - viņa nepacēla skatienu pret mani, bet es tik un tā sapratu, ka Adelīna man kaut ko nestāsta.

Viņai, protams, man nebija jāstāsta katra savas dzīves detaļa un problēma, ja viņa to nevēlējās, bet tas nemazināja manu ziņkāri. - "Tiešām?" -

Viņa piekrītoši pamāja ar galvu, viegli man uzsmaidot, tomēr es joprojām nebiju pārliecināts par to, ka viss ir kārtībā. Es zināju, ka nav. - "Nāc."- pavilku meiteni aiz rokām, liekot viņai piezemēties manā klēpī.

Manas rokas uzreiz atrada ceļu ap Adelīnas vidukli, kur tās savijās ar viņas pirkstiem, ko meitene mežģīja kopā. Viņa atspieda galvu pret manām krūtīm, ļaujot man ieelpot viņas smaržu. Adelīna vienmēr smaržoja pēc vasaras. Es nezināju kā savādāk raksturot viņas smaržu.

- "Es gribu, lai tu zini, ka vari stāstīt man visu." - nomurmināju viņas matos, piespiežot meiteni tuvāk sev.

- "Es nezinu vai vajag." - Adelīna atbildēja smagi nopūšoties.

Man nepatika tas, ka viņa man neuzticas, taču es zināju, ka nevaru no viņas prasīt, lai viņa atklāj man savu dzīvi pēc divu nedēļu pazīšanās.

neaizmirstam nospiest zvaigznīti, paldies! :)