Sakrustoju kājas, nenolaižot stingro, pētošo skatienu no Lauras. Meitene jutās diezgan komfortabli sēžot mums visiem trim pretim, mierīgi rotaļājoties ar savu ieroci un viegli smaidot.
Atmosfēra viesnīcas istabiņā šķita spiedoša, likās, ka visi mazie atomi, kas ir mums visapkārt būtu saspiesti sīkajā telpā ap galdu, draudot kuru katru mirkli izraisīt sprādzienu. Es uzmetu skatienu Harijam, kurš nebija bildis ne vārda. Man viņa bija tik ļoti žēl, es nespēju iedomāties kā viņš jutās, ievilkts visā šajā murgā.
"Kā būtu, ja mēs beidzot sāktu runāt bez metāla priekšmetiem starp mums?" – Luiss klusi ierunājas, uzmanīgi paskatoties uz skaistās brunetes plaukstām, kur joprojām mierīgi iegūlies bija melnais ierocis, kas spētu nogalināt visus šajā telpā.
Cenšoties padarīt situāciju mazāk saspringtu, es novācu no galda visus nažus un dakšas, kas tur atradās, nevilšus izraisot īsu smaidu Harija sejā. Vismaz tas uz brīdi padarīja gaisu mums apkārt mazāk spiedošu, taču nebija vērts man melot pašai sev, šī nebija situācija no kuras es mūs spētu izvest tikai ar šo niecīgo joku. Šķita, ka arī Laura to saprot, redzot kā meitene pārgriež acis un viegli papurina galvu.
"Laura?" – mazliet sarkastiski uzsmaidīju meitenei, bet ar to viņai pietika, lai bez liekiem jautājumiem novāktu ieroci no galda. Tomēr tas palika viņas plaukstā, neļaujot nevienam no mums pilnībā atslābināties.
"Varbūt sāc ar to, kāda velna pēc tu esi šeit?" – pacēlu uzacis, skatoties uz viņu. – "Skaidri redzams, ka Maikls tevi nav sūtījis, ja vien viņš nav palicis gudrāks par ko es ļoti šaubos." Sarkastiski uzsmaidīju brunetei, droši sakrustojot savus pirkstus zem zoda, atspiežoties pret galdu.
Zem galda sajutu Harija silto plaukstu uz mana augšstilba. Es zināju, ka man vajadzētu viņu kaut kā atbalstīt, bet es nedrīkstēju pazaudēt savu pašpārliecināto pozīciju. Es nedrīkstēju Laurai ļaut nojaust, ka man ir bail. Kaut gan visa mana būtība trīcēja uztraukumā un neziņā.
"Kad Maikls pavēstīja, ka zina, kur tu, viņa mazā blondīnīt, esi." – meitene man uzsmaidīja pārspīlēti mīlīgu smaidiņu. – „Es izvēlējos pareizo pusi, kurā nostāties. Mēs abas zinām, kas notiks, ja viņš tevi atradīs. Un, ja godīgi, man apnika būt viņa izsūtāmajai kucei, nezinu, kā Tu tik samierinājies ar to pozīciju, man šķita, ka Tev ir vairāk pašlepnuma." Meitene atkrita krēslā, joprojām smaidot. "Kā arī, es ļoti izbaudu Tavu sabiedroto sejiņas, guldīt zemes klēpī šos abus tik agri, būtu liels zaudējums visām sievietēm."
Likās, ka Laura nemaz nedomā par abiem puišiem, kas noklausās mūsu sarunā, jo izmantoja diezgan noziedzīgu leksiku, kā man to patika dēvēt. Ar katru viņas vārdu Harija pirksti stingrāk saspieda manu augšstilbu un Luisa seja palika arvien bālāka.
Es nezināju vai meitene runā patiesību, bet man nebija laika, lai viņu pārbaudītu un iztaujātu. Šoreiz man bija vienkārši jāuzticas, lai arī cik grūti tas man nenāktos.
"Vienīgais, ko es nevaru saprast ir tas, kāds gan tev labums no šīs palīdzēšanas?"
Laura iekodās lūpā un cieši paskatījās Harija mazliet izbiedētajā sejā. Tā kā es arī biju meitene, es sapratu viņas nodomus. Viņai nebija vajadzīgi nekādi uzslavas vārdi no Maikla, vai paaugstinājums 'karjerā'. Viņai vajadzēja Hariju. Manu puisi. Manu Hariju. Un viņš bija tas viens cilvēks uz šīs sasodītās planētas ar ko es nedomāju dalīties. Lai arī, kas nenotiktu mūsu starpā, Harijs noteikti nebija pelnījis iekrist Lauras nagos. Viņš bija pelnījis normālu dzīvi, ar meiteni, kas viņu mīl vairāk par sevi pašu, un nekad neuzdrošinātos melot viņam tā, kā to darīju es.
"Ceri vien." – indīgi nošņācos uz Lauras pusi, liekot meitenei iesmieties.
Luiss, kuru nemanāmi bijām izslēguši no sarunas, pat necentās iejaukties. Vēl vairāk, neizskatījās, ka viņš vispār saprastu, kas notiek, vai pat gribētu saprast kas notiek. Un tomēr es viņu sapratu. Viss, kas šeit notika bija prātam neaptverami. Viņu abu dzīves bija pilnībā normālas, pirms tajās ienācu es.
"Mums vajadzētu izdomāt plānu." – vēl aizvien skatoties uz Lauru, teicu. Es biju atlaidusi savus grožus, jo nedomāju, ka situācija varētu kļūt vēl sarežģītāka par to kāda tagad ir.
"Adelīn, tu viņai tā vienkārši uzticēsies?" – Harijs pārsteigtā balsī ierunājās, pievērsdams manu uzmanību. Bailes viņa balsī bija pilnībā racionālas, un tas bija mans uzdevums viņu nomierināt, kaut gan es pati Laurai pilnībā neticēju.
"Mums nav citas iespējas. Laura nemelo. Es viņu diezgan labi pazīstu, bet Maiklu es pazīstu vēl labāk, tāpēc mums labāk būtu tīties prom cik ātri varam." Runājot ar puisi, es cieši skatījos viņam acīs, cerot, ka mans skatiens izstaro pietiekami daudz pārliecības.
Harijs piekrītoši pamāja, bet viņa acīs es varēju redzēt, ka puisis nav pārliecināts par to, kas notiek. Un jau atkal es viņu par to nevainoju.
"Luiss, varbūt pasauksi Harija tēvu?" – negribēdama Hariju atstāt ar Lauru, jautāju.
Bet puisis pat nepaskatījās uz mani, it kā būtu iegrimis transā no kura viņu nevar atmodināt.
"Mēs aiziesim." – pierāvu čirkaino puisi kājās, un izstiepu roku pret meiteni. – "Tik ļoti es tev vel negribu ticēt." Laura atklāja savus baltos zobus, viegli iesmejoties un iespiežot ieroci manā plaukstā, pirms mēs ar Hariju atstājām istabiņu.
Lēni gājām gar tām dažām durvīm, kas šķīra istabas. Mūsu rokas vēl aizvien bija sadotas, un bija tik sasodīti patīkami just siltumu, ko izstaro viņa plauksta un aizmirst par visu apkārtējo.
„Man bail." – puisis, atspiedis savu pieri pret manu, nočukstēja, kad bija pēkšņi apstājies un piespiedis mani pie sienas. Šī kustība bija tik negaidīta, liekot manai elpai iesprūst kaklā, un sirdij sākt dauzīties neiespējamā ātrumā.
"Viss būs labi." – skatoties viņa brīnišķīgajās acīs, teicu. - "Es apsolu."
Viņš mazliet iesmējās. – "Tu pati par to neesi pātliecināta."
Iekodos apakšlūpā, domājot par to, cik ļoti labi viņš mani ir iepazinis mazāk kā mēneša laikā. Taču tajā pat brīdī saprotot, ka arī es viņu esmu iepazinusi apbrīnojami labi.
„Man ir vēl viena ideja, kā viss varētu nokārtoties vieglākā ceļā."
"Runā." – viņš, aizverot acis, nočukstēja. Pat tad, kad viņa acis bija aizvērtas, es redzēju, cik ļoti viņam sāp, un jau atkal sāku sevi ienīst no jauna, un mazliet spēcīgāk.
"Mēs varam jums atrast vietu kur padzīvot. Un mēs ar Lauru, vai es viena, varam doties atpakaļ pie Maikla." – es skaidri zināju ar ko šāds solis beigtos man, bet biju diezgan pārliecināta, ka Maikls Hariju neatrastu, ja mēs viņus noslēptu kādā mazā ciematiņā.
"Tā ir visstulbākā ideja kādu es esmu no tevis dzirdējis." – viņš saņēma manu seju savās lielajās plaukstās. – „Tu neiesi pie viņa, lai tevi vienkārši nogalina. Es to nepieļaušu. Man tevi vajag, jo..."
„Jo?"
„Jo es sev to nepiedotu." Šķita, ka viņš vēlējās teikt kaut ko citu, bet beigās palika pie šī varianta.
Pār maniem vaigiem noripoja dažas laimes asaras, kuras Harija siltie pirksti ātri noslaucīja. Viņš bija pārāk labs, pārāk jauks, pārāk saprotošs priekš manis. Kad viss šis murgs būs galā, man viņš ir jāatstāj. Es varētu nodzīvot trīsdesmit dzīves cenšoties kļūt par labāku cilvēku, bet tik un tā nebūtu viņu pelnījusi.
„Ja tu raudi, man ir sajūta, ka pasaule brūk." – viņš nočukstēja, puiša elpai maigi glāstot manas mazliet sasprēgājušās lūpas.
„Varbūt tā jau ir sabrukusi." – nočukstēju, lēni atverot acis. - "Bet es darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai to atkal salabotu."
Pārsteiguuuums!
Es zinu, ka pēdējās dienās lutinu savus lasītājus. Tad nu izbaudiet šo nodaļu. :))
Kā vienmēr nospiežam zvaigznīti un, ja je vēlme, iemetam kādu komentāru.
Bučas, mīlu
Katrīna xx
YOU ARE READING
Black Rose
Fanfiction"Iemīlēties nepareizajā cilvēkā ir viegli, Harij." teicu, mērķējot ieroci puiša galvā. "Bet ko tālāk?"
