Black Rose

Chapter 8

Iekodos apakšlūpā, lai apvaldītu smaidu, kas lēni vilkās arvien platāks un platāks, atsedzot baltos zobus.
Uzliku pirkstus uz gaismas slēdža un paskatījos uz puisi, kas bija ērti iekārtojies manā milzīgajā gultā, izskatīdamies mazliet smieklīgi, atbalstoties pret ziedu rakstiem izgrebto gultas galvgali.

Šajā brīdī nekas vairs neliecināja par šodien pārdzīvotajām bērēm. Vai par to, kā mēs divas stundas bijām sēdējuši manā dīvānā, kamēr viņš izraudās visu, kas bija sakrājies. Es nevienā brīdī neatklāju viņam, ka man ir tik pat sāpīgi, ja ne vēl sāpīgāk. Harijs nebija pelnījis šo nastu, ko es, kopā ar Maiklu, bijām viņam uzkrāvuši.

„Man vēl ilgi jāgaida?" - viņa vaigos parādījās bedrītes, un zaļās acis iemirdzējās. Mūsu starpā bija skaļi neizteikta vienošanās, ka par visiem šodienas notikumiem netiks bilsts ne vārds, it kā viss būtu aizmirsts, tomēr mēs abi zinājām, ka kaut ko šādu nav iespējams aizmirst.

Neatbildot, noslēdzu gaismu un ar lielu ieskrējienu ielēcu gultā. Mans mērķis bija ielēkt tieši puiša rokās, kas bija pavērtas, it kā aicinot mani un pirms gaismas slēdža noslēgšanas, es biju nomērķējusi tieši uz Harija rokām.

„Au!" - atskanēja Harija kliedziens un smiekli pēc tam.

„Kas notika?" - pati iesmējos, meklēdama savu segas pusi, lai palīstu zem tās.

„Tu uzlēci man virsū." - smiedamies, viņš man palīdzēja tikt zem segas, kaut gan es to pilnīgi noteikti varēju izdarīt saviem spēkiem, tomēr bija jauki just kā viņa āda ik pa brīdim pieskaras manai, radot kaut ko līdzīgu elektrības triecienam jebkurā vietā, kur viņš man pieskārās.

Pagriezos ar seju pret viņu, kaut gan tumsā neko nevarēju redzēt. Mans plāns bija pilnībā izgāzies, taču palīdzējis mums abiem vēl vairāk atbrīvoties un pat smieties. Varbūt mans plāns tomēr nebija pilnībā izgāzies. - „Tikai tāpēc , ka tu pakustējies." - turpināju smieties, kamēr puisis mani pievilka sev tuvāk, un aplika roku ap manu smalko vidukli, jau atkal radot elektrisko lauku starp mums.

Plati pasmaidīju jūtot puiša ķermeņa siltumu tuvu man, un man šķita, ka arī Harijs smaida, tomēr nebiju pārliecināta, jo istabā bija tumšs kā ellē.

Kādu brīdi starp mums valdīja klusums, liekot manām domām skriet gaismas ātrumā. Es gribēju zināt ko viņš jūt pret mani. Ko viņš par mani domā? Ja vien Harijs uzzinātu kaut mazliet patiesības par manu dzīvi, kaut mazdrisciņ no manas ikdienas, es biju gatava derēt, ka viņš pazustu ātrāk kā es spētu aizskaitīt līdz trīs. Mēs nekad viens otram neuzdevām jautājumus par vienkāršām tēmām, piemēram, par darbu, ģimeni, draugiem, mīļākajām lietām. Kaut gan es par viņu zināju daudz, puisis par mani nezināja neko un mani uztrauca brīdis, kad viņš sāks jautāt jautājumus, jo es zināju, ka tāds pienāks.

„Adelīn?" - viņš nočukstēja, siltajai elpai noglāstot manu seju. Es zināju, ka Harijs atrodas man tuvu, bet tikai tagad es sapratu cik ļoti mums vienam otru vajadzēja, ja mēs pat netīši ķērāmies viens pie otra, tikai tāpēc, lai būtu tuvāk.

„Jā, Harij?" - acīm ciet nomurmināju, dziļi ieelpojot puiša nomierinošo smaržu.

„Tu man ļoti, ļoti patīc." - Harijs uzspieda maigu bučiņu uz manas pieres. Visa viņa būtība izstaroja to, cik ļoti viņš man uzticas, cik ļoti viņš sniedzas pēc manis. Un es nevarēju noliegt, ka izbaudīju to, jo man arī viņu vajadzēja tik pat ļoti.

Tomēr es zināju, ka mūsu stāsts nav nekāda pasaka, kam būs laimīgas beigas. Es zināju Maikla plānu.

„Iegūt uzticību, aplaupīt, nogalināt."