Pēc apmēram pusstundas brauciena pa nesamērīgi garo šoseju, kas likās nekad nebeidzamies mēs beidzot iegriezāmies kādas mājas pagalmā.
Tai bija divi stāvi un tā bija gaišā krāsā, kas vizuāli padarīja to modernāku. Māja bija izcili vienkārša, taču tai piemita kaut kas, atskatīšanās vērts.
Tomēr pašlaik man mājas ārējā apskate nebija īsti prātā. Kaut gan biju teikusi Harijam, ka neuztraucos nemaz, manā vēderā kaut kas sagriezās, un es biju par visiem simt procentiem pārliecināta, ka tā nevajag būt. Es nebiju pieradusi pie sajūtām, ko raisa uztraukums. Kopš sevi atceros, es esmu bijusi pārliecināta par sevi un saviem lēmumiem, tāpēc tagad just kņudošo sajūtu vēderā bija dīvaini, tomēr patīkami.
Adelīn, nomierinies, tas ir tikai labākais draugs.
Mans veselais saprāts centās mani mierināt, ņemot vērā, ka pirmo reizi mūžā es braucu iepazīties ar kādu, kas man pēc tam nebūs jānogalina. Diezgan ironiski, ka es to daru kopā ar personu, kas man pēc nedēļas būtu jānogalina. Tomēr šis uzdevums ar Hariju jau sen bija kļuvis par ko vairāk kā par vienkāršu uzdevumu, kas jāizpilda.
Manas jūtas pret puisi auga un stiprinājās gaismas ātrumā, liekot man pat mazliet baidīties no tām. Es vairs nebiju pārliecināta, kas ar mani notiktu, ja Maikls atklātu manus īstos nodomus, un izpildītu uzdevumu manā vietā.
Jā, bet labākajam draugam uzticamies, paļaujamies uz viņu un ieklausāmies viņa viedoklī.
Iekšēji pati sarunājos ar sevi, kas lika man domāt par to, vai nesāku jukt prātā. Un no vienas puses es patiešām juku prātā, un tas viss bija Harija dēļ. Viņš mani bija pilnībā apbūris un ierāvis savos tīklos, kur es tagad biju sapiņķerējusies.
Kaut arī manas domas ne mirkli neatstāja šaubas un rūpes, realitātē, es pilnā balsī, gardi smējos, par kārtējo Harija joku, ko viņš bija izspļāvis pēdējās minūtes laikā. Puiša joki bija tik slikti, ka sākumā biju smējusies tikai tāpēc, ka man bija viņa žēl, tomēr tagad mani smiekli bija patiesi.
Ar plaukstas virspusi notraucu asaras, kas bija izsprāgušas no acu kaktiņiem, dziļi elpojot centos apturēt vēdera krampjus un atgūt kontroli par saviem vaigu muskuļiem, kas nenācās viegli, jo viņš nebeidza spert ārā jokus, kas joprojām nebija smieklīgi, bet tieši šis fakts tos tādus padarīja.
Nebiju pamanījusi brīdi, kad puisis bija izkāpis no mašīnas un apgājis tai apkārt, tagad jau stāvot manā pusē un turot tās durvis plaši atvērtas. Vēl aizvien centos apspiest smieklus, kas par visām varītēm centās lauzties ārā.
- "Vai palīdzēt?" - norādot uz drošības jostu, viņš jautāja, paceļot vienu uzaci. Harijs izskatījās tik ikdienišķi, bet tajā pat laikā, es no viņa nevarēju atraut skatienu.
Biju viņu pētījusi visu brauciena laiku, ignorējot tos dažus brīžus, kad viņš mani pieķēra skatāmies un uzsmaidīja, jau atkal liekot tauriņiem manā vēderā atdzīvoties.
Jau atkal sāku skaļi smieties, pat neskatoties uz to, ka puiša jautājums nemaz nebija smieklīgs, bet pašlaik biju nonākusi līdz stadijai, kad smieklīgs šķiet it viss.
Nesagaidot atbildi, ko noteikti nemaz nebūtu sagaidījis tuvāko minūšu laikā, viņš pārliecās man pāri un atāķēja drošības jostu, tad neko negaidot izcēla mani no mašīnas, pārmezdams pār plecu, it kā es nesvērtu ne grama. Kad Harijs aizcirta mašīnas durvis, es aizvien, skaļi smiedamās, pati sen jau vairs nesaprotot par ko tieši, ar rokām centos saturēt īso, plandošo vasaras kleitiņu, lai tā neatsegtu par daudz.
- "Kas par kājiņām!" - man vēl nezināma puiša balss atskanēja netālu no mums, apturot manu smieklu šalti diezgan ātri.
Nebija tā, ka es nokaunējos. Protams, nē, es zināju, ka manas kājas ir lieliskā formā, tā pat kā viss pārējais ķermenis. Bet iemesls, kas apturēja manus smieklus bija tas, ka es nevēlējos atstāt sliktu pirmo iespaidu par sevi Harija labākajam draugam.
Harijs mani nostādīja uz kājām, atstājot vienu roku apliktu ap manu vidukli, un manas acis sastapās ar vēl viena simpātiska puiša zilganpelēkajām acīm.
Viņš bija mazliet īsāks par Hariju, un viņa mati bija gaišāki, un tagad viņš uz mani skatījās ar šķelmīgu smaidu. Atsmaidīju atpakaļ, ar roku izbraucot cauri garajiem matiem, un ar otru roku cenzdamās nemanāmi piekārtot kleitiņu, kas jau atkal šķita uzkāpusi mazliet par augstu.
- "Esmu Adelīna." - paspēru mazu solīti uz priekšu un pastiepu roku smaidošajam puisim. - "Prieks iepazīties."
"Luiss." - viņš satvēra manu roku un ievilka siltā apskāvienā. Apskāviens nebija pārāk garšs, bet brīdī, kad puisis mani atlaida, viņa skatiens uzreiz pievērsās Harijam.
"Kad tu man teici, ka viņa ir skaista, es tev ticēju. Bet, Harij, viņa ir dieviete." - Luiss mani vēlreiz noskatīja no galvas līdz kājām, kas man lika sajusties mazliet neērti, līdz Harijs pārtrauca šo neveiklo brīdi, kurš gan likās neveikls tikai man.
"Un mana, Luiss." - pievilkdams mani tuvāk un uzlikdams roku atpakaļ uz mana vidukļa, viņš atbildēja draugam. - "Mana." - it kā pastiprinot savu vārdu nopietnumu uzspieda mazu buču uz mana vaiga.
Luiss pacēla rokas, un atkāpās mazliet atpakaļ, kas lika mums visiem trim iesmieties.
***
Sēdējām Luisa mājas iekšpagalmā un izbaudījām saules starus, kas šeit, patālāk no milzīgās Ņujorkas burzmas, šķita daudz vairāk sildām ādu. Puiši bija iekūruši mazu ugunskuru ap kuru arī sēdējām un tik tiešām labi pavadījām laiku. Ar vieglu smaidu uz lūpām klausījos kā Harijs draugam atstāsta mūsu iepazīšanos. Likās, ka Luiss, kas ik pa brīdim uzmeta man skatienu un iešķībi uzsmaidīja, ir pamatīgi ieinteresēts šajā stāstā, kas man likās mazliet dīvaini, jo ir pierasts, ka tikai meitenes viena otrai atstāsta visus sīkumus.
"Izklausās gandrīz kā pasakā." - viņš iesmējās, kad Harijs bija beidzis savu piepušķoto un pārsaldināto stāstu.
Pēc viņa stāstītā varēja saprast tikai to, ka viņš esot bijis tas dēļ kā viss sākās. Precīzāk, ka viņš toreiz, tajā pretīgajā, lietainajā dienā, Empire State Building pašā augšā, kad es viņa priekšā paslīdēju, viņš esot bijis tas kurš mani noķēra. Un, protams, viņš ieskatījies manās acīs, un uzreiz sapratis, ka ir iemīlējies.
"Vienīgā epizode, kas pastāstīta precīzi, bija par sarkanā audi izbraukšanu cauri peļķei." - iesmējos, jau juzdamās daudz ērtāk Luisa sabiedrībā.
Iezvanījās mans telefons, un es jau zināju, kas ir zvanītājs. Paņēmu skanošo priekšmetu rokās un pārliecinājos, par savu domu pareizumu.
- "Adelīn, vai tev tiešām bija jāizbojā labais priekšstats par mani?" - Harijs iesmējās kad es piecēlos, lai atbildētu uz zvanu.
- "Es jau sen tev teicu, ka esmu slikta, slikta meitene." - pamēdījos uz puišu pusi.
- "Man viņa patīk." - manas ausis uztvēra Luisa balsi, kad biju pagājusi vēl mazliet tālāk.
Pasmaidīju un atbildēju uz zvanu, uz kuru labprāt neatbildētu.
- "Nu?" -
- "Gribēju tikai pateikt, ka tev ir vēl četras dienas, lai viņu novāktu." - Maikls stingrā balsī teica, un uzreiz atvienoja zvanu.
Vienā mirklī mana pasaule sabruka.
YOU ARE READING
Black Rose
Fanfiction"Iemīlēties nepareizajā cilvēkā ir viegli, Harij." teicu, mērķējot ieroci puiša galvā. "Bet ko tālāk?"
