Sekoju Luisam uz lidmašīnas otru galu, galvā kārtojot to, ko viņam teikšu. Man bija bail. Bail par to, ka viņš visu izstāstīs Harijam, vai viņa tēvam, bail par to, ka plāns izgāzīsies un mums visiem būs beigas.
Tomēr nonākot mazliet privātākā vietā, kur pasažieru skatieni bija novērsti no mums, man vairs nebija ideju, ko teikt.
Luiss gaidīja, viņa zilajām acīm mani cieši vērojot, kamēr es minstinājos, aizliekot aiz auss dažas matu šķipsnas, pētot savas kurpes un mežgot pirkstus. Man jau atkal bija bail. Man Adelīnai fon Tīsai bija bail. Ja divus mēnešus atpakaļ man kāds būtu teicis, ka man būs bail no sarunas ar kādu cilvēku, es būtu pasmējusies viņa sejā, pajautājot no kuras psihiatriskās slimnīcas vinš ir izbēdzis.
"Piedod." – nomurmināju, zinot, ka šis vārds šoreiz neko nevērsīs par labu. Es esmu izdarījusi pārāk daudz ļauna. Nejau tikai tagad, bet visas savas dzīves laikā. Es biju briesmone.
Luiss pilnīgā nesaprašanā sarauca pieri, sakrustojot rokas virs krūtīm.
"Es neesmu tā, par ko jūs mani uzskatāt.” labs iesākums, Adelīn, ilgi pie tā strādāji?
"Pagaidi, tu neesi Adelīna?" puisis iespurdzās. Protams, ka tā bija pirmā lieta, kas iešāvās viņa prātā, pēc tam, kad viņš bija redzējis mani lietojam viltotu pasi.
Kaut tā būtu mana lielākā problēma.
"Es esmu Adelīna." nolaidu galvu, lai nebūtu uz viņu jāskatās. "Adelīna no Melnās Rozes." noteicu manai balsij neesot skaļākai par čikstu. Pacēlu savas asaru pilnās acis, tās satapās ar Luisa šokētajām acīm.
Protams, ka viņš zināja, kas ir Melnā Roze. Bet es zināju, ka viņš netic man. Es nevienā brīdī neesmu izrādījusi, kas es patiesībā esmu.
"Ko?!"
"Es esmu no-" iesāku, cerot viņam paskaidrot, kas notiek un kāpēc es esmu lidmašīnā kopā ar viņiem, bet puiša balss mani pārtrauca.
"Un ko tu tagad dari? Tu centies mūs nogalināt?" es biju gatava pateikties visiem dieviem, ka atrodamies lidmašīnā un viņš nevar kliegt pilnā balsī, jo biju par simt procentiem pārliecināta, ka viņš to labprāt pašlaik darītu.
Bet katrs viņa vārds šķita kā dunča dūriens manā miesā, kad viņš izteica skaļi visu, kas es esmu bijusi pēdējos sešus gadus.
"Nē, es...es...cenšos- - centos paskaidrot, bet nespēju atrast vārdus.
"Centies ko?" skatoties puiša sejā es īsti nevarēju noteikt, ko viņš pašlaik jūt, vienīgi viņa acīs varēja redzēt to, cik ļoti es esmu pievīlusi viņa uzticību.
"Dabūt Hariju prom cik ātri un tālu vien iespējams." atklāju, cenšoties apturēt asaras, kas ik pa brīdim ritēja pāri maniem vaigiem.
"Tu nogalināji viņa māti, vai ne?" viņš bez liekas vilcināšanās jautāja.
Tā kā nebiju gatavojusies atklāt šo tematu, es uz īsu mirkli apstulbu. Tomēr šajā īsajā klusuma mirklī Luiss saprata, un tas lika acīs sariesties asarām. Nepagāja pat piecas sekundes, kad es jau raudāju, bet puisis nebija bildis ne vārda. Biju gatava derēt, ka viņš mani ienīst. Protams, ka viņš mani ienīst, es ienīstu pati sevi.
"Tu tiešām centies viņu dabūt prom?"
Piekrītoši pamāju ar galvu, jo baidījos ja atvēršu muti, tad sākšu raudāt pilnā balsī un tas ir pēdējais, ko man tagad vajadzēja, atrodoties lidmašīnā desmit metrus no Harija, kas neko nenojauš. Pagaidām.
"Kāpēc?" viņš neslēptā izmisumā iespurdzās. "Es gribu dzirdēt pietiekami labu iemeslu, lai šajā pat brīdī nenodotu tevi policijai."
Mana elpa ieķērās kaklā. Es nezināju, vai mans iemesls būs pietiekami labs Luisam. "Jo es viņā iemīlējos.” –
nočukstēju jaunām asarām izlaužoties no acu kaktiņiem.
Apsēdos atpakaļ savā vietā cerot, ka izskatos pieņemami. Klusi ievilku dziļu elpu un paskatījos uz Hariju, kas sarauktu pieri lūkojām man pretim. Iemesls, ka es iemīlējos bija pietiekami labs Luisam, bet vai Harijs tam noticēs?
"Mazā, tu esi raudājusi?" viņš saņēma manu seju savās siltajās plaukstās, tāpēc man nebija iespējas novērsties.
"Nē, es..man kaut kas iekrita acī." pasmaidīju, paberzējot aci. Es biju briesmīga mele.
Harijs iešķībi pasmaidīja "Tu taču zini, ka tas bija stulbākais iemesls ko tu varēji iedomāties." Viņam bija pilnīga taisnība, es zināju.
"Un tagad stāsti, kāpēc mana Adelīna raudāja? Ko Luiss tev pateica?"
"Es vienkārši jūtos briesmīgi par to, ka aizvelku jūs prom no mājām, neko pat nepaskaidrojot, un vēl tagad nevaru neko paskaidrot.Brīnos, kā tu mani vienkārši neesi iesēdinājis garīgi nelīdzsvarotu cilvēku iestādē un pats aizbēdzis cik tālu vari." cerēju, ka ātrumā biju izdomājusi pietiekami normālu iemeslu, kas tomēr bija arī puslīdz patiess.
„Adelīn, es tev uzticos. Un ja tu saki, ka mums ir jāpazūd, es to darīšu.” – Harija acis likās mani hipnotizējam.
Pasmaidīju manai sejai vēl aizvien atrodoties viņa siltajās plaukstās. Paliecos mazliet uz priekšu un uzspiedu īsu bučiņu uz viņa lūpām, pēc tam atspiežot galvu pret viņa plecu, puiša rokām atrodoties man apkārt, cik nu tas bija iesējams pašreizējā situācijā. Sēžot Harija apskāvienā jutos pasargāta, lai gan cik ironiski, ka tieši es esmu tā, kas šajā situācijā interpretējama kā 'briesmas'.
Harijs noteikti nenojauta, cik svarīgs viņš man ir. Tagad viņš bija viss, kas man ir palicis. Bez viņa man nebija nekā. Un tikai tagad es sapratu, ka viņš neko par mani nezin.
"Harij," iesāku, paskatoties uz viņu. Puisis pasmaidīja, savelkot tvērienu ap maniem pleciem ciešāk, paskatoties uz mani ar jautājošu skatienu. "Es tikai gribēju pateikt, ka tu esi viss, kas man ir."
Viņš sarauca uzacis. "Kā ar taviem vecākiem?"
"Viņu nav." atbildēju tonī, kas neļauj uzdot vairāk jautājumus. "Tu esi vienīgais, kas man palicis."
Harijs nopūtās, uzspiežot īsu buču uz manas pieres. "Es par tevi parūpēšos."
Bet viņs nezināja to, ka tieši es esmu tā, kam par viņu jārūpējas. Viņš nezināja neko, no patiesības un tas sāpēja. Un lai cik ļoti es gribētu viņam pastāstīt patiesību, es nedrīkstēju. Ne tagad.
"Es mīlu tevi." vārdi pārlidoja pāri manām lūpām, man pašai nemaz nemanot. Es zināju, ka es pārsteidzu netikai sevi, bet arī puisi, kurš bija cieši pieglaudies manam sānam.
Jā, es viņu mīlēju. Bet vai viņš mīlēja mani? Tas bija jautājums citai dienaj, ņemot vērā, ka Harijs neatbildēja ar to pašu. Viņš tikai pasmaidīja, savelkot tvērienu ap mani ciešāk.
Čau, čau, čauuu! Nobalsojam, atstājam jautājumus/komentārus/domas/ieteikumus. Paldies. :))
YOU ARE READING
Black Rose
Fanfiction"Iemīlēties nepareizajā cilvēkā ir viegli, Harij." teicu, mērķējot ieroci puiša galvā. "Bet ko tālāk?"
