Black Rose

Chapter 10

„Vai tev nekad nav jābūt darbā?" - jau atkal sēžot 'Starbucks' kafejnīciņā 43. ielas krustojumā, un malkojot savu iemīļoto karameļu kafiju, skatījos Harija smaragdzaļajās acīs un aizmirsos arvien vairāk un vairāk.

Šī rīta saruna bija manā prātā, bet tomēr jau atkal bija neizteikta vienošanās to nepieminēt. It kā mēs abi saprastu, ka jūtu apspriešana nav mūsu mīļākais sarunu temats.

Biju pilnībā aizbīdījusi malā savu slepkavniecisko ikdienu. Es par to pat vairs nedomāju, kas bija pārāk viegli Tagad manā prātā bija tikai viņš. Man neinteresēja, ne Maikla kārtējie draudi, ne problēma ar Lauru, pilnīgi nekas. Visa mana uzmanība bija koncentrēta uz katru puiša kustību, katru smaidu un katru vārdu, kas nāca pāri viņa maigajām lūpām.

„Kā tu zini, ka es strādāju?" - Harijs pasmaidīja platāk, vaigos parādoties manām tik ļoti iemīļotajām bedrītēm.

Ko viņš jautāja? Kā es zinu, ka viņš strādā? Jā, kā es to zinu?

„Veiksmīgs minējums." - iesmējos, kad jau atkal biju izdomājusi kārtējos melus.

Atceros, kad mūsu bērnu nama audzinātāja vienmēr bija teikusi, ka laimīgu dzīvi uz meliem nekādi nevar uzbūvēt. Ja, kaut ko neizstāsti, tad tas nāks gaismā agri vai vēlu. Nezinu, vai viņa to pašu teiktu atrodoties manā pašreizējā situācijā.

Šķita, ka viņš nemaz neievēro manu īso saminstināšanos. - „Atbildot uz tavu jautājumu. Es strādāju pie tēva, un viņš sakarā ar šo visu, kas noticis pēdējā laikā, iedeva man dažas brīvas dienas." - puisis saņēma manu roku pāri galdam, un manas domas aizpeldēja.

Ak, Harij, ja vien es tev tik viegli varētu visu izstāstīt. Visu. To, ka es esmu tā briesmone dēļ kā viss šis sākās, to, ka tev iespējams būs jābēg, bet kur, kad, cik tālu, un vai tam vispār būs kāda jēga?

Skatoties uz brīnišķīgo puisi, prātā atausa sapnis, par dzimšanas apliecību, kurā bija viņa mātes un tēva vārds, bet tie bija norādīti, kā mani vecāki. Centos izdomāt veidu kā neitrālāk pajautāt Harijam, varbūt viņš kaut ko par to zina.

„Starp citu, tā kā mēs taisāmies kaut ko veidot....cik es saprotu." - apstājos un ieskatījos viņa acīs, pilnībā aizmirsdama ko gribēju teikt, bet viņš savukārt gaidīja turpinājumu.

„Tā kā mēs taisāmies kaut ko veidot...?" - viņš mazliet iesmējās, gaidot turpinājumu manam nesakarīgajam jautājumam.

„Es domāju, ka man vajadzētu uzzināt kaut ko vairāk par tevi. Es zinu tikai tavu vārdu, to, ka tev ir deviņpadsmit gadu un to, ka tu strādā pie tēva." - centos neizrādīt to, cik nervoza pašlaik biju, un žilbinoši viņam uzsmaidīju, mazliet nodurot skatienu uz mūsu sadotajām rokām. Patiesībā es zināju daudz vairāk.

„Tad iepazīsimies." - viņš pēkšņi pierāva mani kājās un pastiepa man roku. Es mazliet apjukusi iesmējos, bet pastiepu savu roku pretim un Harijs to sagrāba ciešā tvēriena, un pakratīja, kā tikko iepazīstoties.

Daži apkārt esošie cilvēki dīvaini nobolījās, bet apkalpotājas uzsmaidīja laipnus smaidus, tomēr šajā brīdī man viss bija vienaldzīgs. Viss, izņemot puisi, kurš patlaban sparīgi kratīja manu roku, kas lika man iesmieties.

„Harijs Stails, jūsu uzmanībai, madam." - ar patiesu smaidu sejā, un mirdzumu acīs Harijs ar mani sasveicinājās.

Bet mani prātā palika viņa uzvārds. Stails? Mātes uzvārds bija Montgomerija, bet tēva? Ja, man tagad jāsaka savs uzvārds, bet Alekam, Harija tēvam, ir tāds pats. Kā es viņam to paskaidrošu? Varbūt mēs esam brālis ar māsu? Un tad sanāk, ka es nogalināju mūsu māti?