"Algots slepkava"

1.1

"Kā jau katram stāstam ir sākums, tapēc šis ir sākums šim."
———

Agrajā februāra rītā, zvirbuļi čivināja tieši pie mana istabas loga.
Es atvēru acis, ar domu izlidināt čību pa logu, lai putni aizvērtos.

Pēc mokošām divdesmit minūtēm noskanēja arī modinātājs. Piecēlusies no gultas, devos uz vannasistabu.
***
"Šovakar brauksim skatīties māju, ko domājam pirkt." - mammas balss nodūdoja, man iesoļojot virtuvē.

"Kapēc mēs nevaram pagaidīt līdz mācību gada beigām? Būtu diezgan dīvaini mācīties jaunā skolā, ja līdz tās beigām palikuši divi mēneši."- teicu, apsēžoties krēslā.

"Bet visu nākamo gadu varēsi tur mācīties. Divi mēneši tiešām neko nenozīmēs. Šī ir izdevīga iespēja atrast jaunus draugus"

"Man jau ir draugi, mamm."

"Iedomu draugi neskaitās"- Sīkais brālis Eliots mēdijās, ienākot virtuvē.

"Es pārvākšos, ja viņš paliks te." - Norādīju uz Eliotu, mammai nopūšoties.

"Tici man, es nevaru sagaidīt nākamo gadu, jo tad tu būsi pilngadīga, un cerams te vairs nedzīvosi. Tu traucē manai reputācijai."

"Tu esi adoptēts." - Norūcu, parādot rupju žestu brālim.

"Odrij.." - Dzirdēju mammu nopūšamies, pirms izgāju no virtuves.

***
Skolas skapīši radīja briesmīgu troksni, gaiteņos.
Es izņemu nepieciešamās grāmatas, un ielikusi tās mugursomā, aizvēru savu skapīti.

"Tu šorīt aizgāji bez manis"

Pasmaidīju, un pagriezos, lai ieraudzītu Betu, kura skatījās uz mani, ar diezgan niknu sejas izteiksmi.

"Es negribēju pavadīt ilgāk mājās ar mammu."

"Tu aizvien dusmojies uz viņu?"

"Aizvien? Nav pagājis pat mēnesis" - Pasmaidīju,  bet tai pašā reizē pārbolīju acis.
Beta uzsita man pa plecu, un mēs abas virzijāmies klases virzienā.

"Viņa gribēja lai es mainu skolu, tagad, aprīlī !"

"Ja tu pārvāksies, es nezināšu, ko iesākt ar dzīvi." - Beta iesmējās, apsēžoties skolas solā, man nometot mugursomu blakus solā.

"Cik dīvaini ir mainīt skolu, gandrīz tās beigās? Un ja nu es pēc tam divpadsmito klasi mācīšos tālmācībā? Man vienalga ko viņa grib, es pabeigšu vienpadsmito gadu šeit."-

"Es nezinu cik dīvainam jābūt, bet tik pievilcīgam, noteikti nē.." - Beta bezsakarīgi nomurmināja, liekot man paskatīties uz viņu.
Meitenes acis bija piekaltas klases durvīm, gaišmatainam jaunietim.
Viņš bija diezgan gara auguma, ar brūnām acīm, un medus blondie, īsie mati, bija kārtīgi apgriezti. Dīvaini dzeltens džemperis, kurš nemaz nepiesaistīja uzmanību.

Es vēlreiz paskatījos uz Betu, kuras pelēkās acis bija kā piekaltas viņam.

"Elizabet," - pasaucu viņu, viņas pilnajā vārdā -" Tu izšķīries pirms nepilnas nedēļas, nevar būt, ka tev atkal kāds patīk."

"Tā nav mana problēma, ka tu esi greizsirdīga, jo tavs tips nekur nav atrodams" - Viņa teica, aizvien lūkodamās uz jauniņo.

"Man nav nekāda 'tipa'. Un es nedomāju ka mani kāds varētu ienteresēt..."

Un tieši tad tas notika. Pēc šiem vārdiem, gluži kā uz burvju laumiņas mājiena, es pacēlu savu skatu vēlreiz uz durvīm, tieši brīdī kad smaragdzaļās acis, sastapās ar manām, tumši zilajām. Viņa melnās sprogas, nekārtīgi dusēja uz galvas, un viņa smaids, baltie zobi, žilbināja.
Viss ģērbies melnā, viņš pasmaidīja, skatoties uz mani. Kamēr es kā mazs bērns skatījos uz viņu, kā uz dāvanu, drīz vien, viņam novēršoties. Viens acuskatiens. Un tas bija kas tāds, ko es nekad nebiju jutusi.

"Lūdzam pieņemt un cienīt, mūsu jauniņie, Lūks un Alekss." - Skolotājs noteica, drīz pēc tam atkal pievēršoties savām grāmatām.
***
Čauu. Es esmu sākusi stāstu, šoreiz ar domu, arī turpināt to.
Ceru ka patīk. ☺️💕
~Elī.