"Algots slepkava"

1.19

"Dzīvē tu sastapsi trīs veida cilvēkus. Cilvēks, kas izmainīs tavu dzīvi, cilvēks kas sabojās tavu dzīvi, un cilvēks, kas kļūs par tavu dzīvi."
***
<Sk.p no malas.>
Pēc Olivera aiziešanas, meitene palika sēžot dīvānā. Viņas prāts nenesās uz mājās iešanu. Galu galā, pavasara brīvdienas vēl nebija galā. Vēl ir rītdiena, un parītdiena.
Meitene skatījās kamīnā. Uguns dzirksteles sprakšķēja viena pēc otras.
Odrija ielika rokas džempera kabatā. Plauksta sataustīja ko mazu un cietu. Meitene izvilka no kabatas Aleksa nometnes gredzenu. Viņa aizvien nebija to atdevusi. Viņa nevarēja.
Šis gredzens viņai nozīmēja ko vairāk..Viņa to bija redzējusi sapnī, un sapņiem meitene uzticējās.
Odrija jutās mierīga. Kaut ja tā būtu vienmēr, kaut ja viņa varētu doties pagātnē, pirms uzzināja ģimenes noslēpumu.
Meitene nezināja, vai viņa būs pārāk vāja un izstāsies, vai aizies pa tālu un sāpinās kādu.
Bet pats trakākais jautājums meitenes galvā bija, kas ir gaidāms? Ja kāds noklausījās viņas sarunas, tad kāds cenšas tikt viņai tuvāk. Tikai kas?
Odrija nožāvājās.
Meitene ieritinājās dīvānā, un aizvēra acis.
Viņa aizmiga ātri.
Ar katru sekundi, meitenei iemiegot aizvien ciešāk, ārā aiz loga, vētra pieņēmās spēkā."

<Odrija>

Man bija ļoti silti. Es nezinu vai tas bija dēļ Aleksa džempera, vai dēļ uguns liesmas kamīnā. Es zināju to, ka guļu vismaz divas stundas. Man ļoti vajadzēja uz tualeti.
Bet es nevēru acis vaļā. Bija pārāk ērti.

Skaļš blīkšķis ārā, lika man atvērt acis. Piecēlos dīvānā sēdus, un atvēru aizkarus. Centos ieraudzīt kādu koku, ko vētra apgāzusi, bet viss izskatījās mierīgi, ja neskaita koku lapas, kuras lidoja pa gaisu, kā trakas.
Atskanēja klusāks blīkšķis, bet šoreiz pie durvīm. Drīz pēc tam varēja dzirdēt, kā tiek ievadīts kods.
Piecēlos no dīvāna, pieejot pie durvīm.
Caur actiņu, saskatīju Oliveru, kurš atstutējies pret durvīm, centās uzspiest kodu.
No iekšpuses, pieliku rādītāja pirkstu pie skenera, tam nopīkstot. Durvis atvērās strauji, Oliveram zaudējot līdzsvaru.
Puisis iegāzās iekšā, nogāžot mani no kājām.
Viņš uzkrita man uz kājām.

"Tu esi dzēris vai kā?"
-"Od..Odrij tev jā..jābūt jau sen..sen mājās."- Puisis čukstēja, knapi dabūdams vārdus pār lūpām. Viņa balss trīcēja.
Es sažmiedzu acis lai ieskatītos, pamanīdama Olivera apakšlūpu, tumši sarkanu.
Aizturot elpu, ar roku nospiedu gaismas slēdzi, gaismai iededzoties.
Es nekad mūžā vēl nebiju sajutusi tādas bailes.
Viņš gulēja te pat, manā klēpī, ar bālu, aukstiem sviedriem klātu ādu. Viņa acis bija stiklainas, un viņa apakšlūpu klāja asins straumīte. Pat cauri Olivera melnajam džemperim varēja redzēt asinis. Visa lamināta grīda priekštelpā bija koši sarkana.

"Ak dievs, Oliver, es.."- Teicu, dzirdot pati savu balsi trīcam.
Puisis atvēra acis, vāji pasmaidīdams.
"Viss..viss labi. Ej, ej mājās. Ma..mašīna ir ā..ārā, tā būs dro..drošāk.."- Viņš čukstēja, pārnesdams savu svaru no manām kājām, uz savām rokām.
Viņš ātri piecēlās kājās, atbalstīdamies pret sienu.
"tu esi stulbs?"- nikni iesaucos, un pielēcu kājās, tieši laikā lai atbalstītu Oliveru no nokrišanas.
Uzliku roku uz viņa džempera, viņam to noņemot. Nepaklausīgi, kā mazs bērns, atkal uzliku roku uz džempera, paceļot to.
Rokām trīcot trakāk, ieraudzīju viņa iepriekšējo šuvi, kura tagad izskatījās simtreiz trakāk.
Olivers vienkārši soļoja uz viesistabas pusi, man viņam sekojot.
"Oliver, es saukšu ātr..
-"'nē"- viņš skaļi noteica.
"man vienalga ko tu saki
-"Odrij, nezv."- Viņš iesāka, ieklepojoties.
Pār puiša lūpām izgāzās vēl asinis, man pieverot acis.
-"man viss la labi.."

Olivers aizgāja uz lielo istabu, ārpus viesistabas. Es paliku stāvēt šeit.
Es nezinu, vai es biju pārāk apjukusi, vai vienkārši šokā. Bet es nespēju pakustēties.
Dzirdēju trauku plīšanu, un saņēmu sevi rokās.
Es lieliem soļiem devos uz istabas pusi. Olivers jau bija atbrīvojies no džempera. Un atsēdies pret krēslu, atstutējies pret sienu, viņš turēja rokās šļirci, ar caurspīdīgi - zilu šķidrumu.
Otrā rokā viņš turēja lielu, melnu žņaugu, ko apsēja sev ap vidukli.
Brūce.
"tas..tas neizskatās labi."- Klusi teicu, jūtot asaru pār vaigu.
Es sakrustoju rokas, lai nejustu, kā tās trīc.
-"varbūt neizskatās labu, bet nav tik tr..traki
"tev būtu jābūt slimnīcā"
-"kap kapēc, Odrij? Kapēc?"
"Jo...jo tu izskaties švaki, tu izskaties pēc..
-"miroņa? Jā, šī nav pi..pirmā reize. "- Viņš teica, sāpēs nopūsdamies, kad šļirce ar zilo šķidrumu skāra viņa vēnu.
"kas tas ir?"
-"Odrij, lūdzu. Brauc mājās. Tev ir jā..jāsagaida Dilans un..un tavs tētis.."-
"Ko viņi arī atnāks kā miroņi?"-
Olivers klusi iesmējās, man noslaukot asaras.
Es skatījos uz viņu, un asaras vienkārši neapstājās. Man bija jābūt stiprai, bet redzot viņu šādu.
"hei, es nemiršu, labi?"- Viņš ierunājās, skatoties tieši manās acīs.
Es tikai pamirkšķināju, nobirdinot vēl pāris asaras.
"lode nav..lode nav, man tikai vajag adatu un diegu..Pašlaik šis,"- viņš norādīja uz savu brūci ,"attīrās no iekšpuses, dē..dēļ."
-"tā zilā šķidruma?"- jautāju, viņam pamājot ar galvu.
"man tikai va..vajag..man tik..tika.."-
"Oliver?"- Skaļi iesaucos, pietupdamās pie puiša.
"nē, nē..bāc."-
Ar roku sataustīju viņa kaklu, un sajutu vieglo pulsu. Nopūtos.
Viņš bija auksts, kā ledus.

Pielēcu kājās, un skrēju uz viesistabu.
Atvēru plauktu, kuru iepriekš Olivers bija vēris vaļā. Atradu pavisam jaunu adatu iepakojumu, medicīnas diegu, un vairākas marles.
Es skrēju atpakaļ, uzreiz notupdamās.
Atkal pārbaudīju viņa pulsu, kurš aizvien bija. Knapi knapi.
Attaisīju adatu iepakojumu, trīcošajā rokā paņemot adatu.
Centos ievilkt diegu cilpā.
"aiziet taču.."-
Es nespēju.
"Odrij, saņemies"- Skaļi noteicu, dusmās jūtot vaigus ļoti sarkanus.
Es nespēju vairs saskatīt cilpu, acis no asarām bija galīgi miglainas.
Starp lūpām saspiedu diega galu, un mēģināju vēlreiz, tam aizejot galīgi garām.
"AIZIET NU !"- Iekliedzos, ar kāju iesperdama sienai.
Olivers nedaudz atvēra acis, uzreiz aizvērdams tās atpakaļ.
Es gribēju krist zemē, un raudāt vēl trakāk.
Es aizvēru acis. Lēnām izelpoju un ieelpoju.
"lūdzu.."- čukstēju, atverot acis.
Diegs iegāja adatas cilpā.
"beidzot.."
Nekavējoties ne sekundi, ar plaukstu sataistīju brūces abas malas. Ar adatu caurdūru ādu, pēc tam diegu velkot līdzi, un izvelkot to cauri otras ādas daļai. Roka trīcēja aizvien mazāk, un mazāk.
Es izvilku diegu cauri līdz galam, nograužot to. Aizsēju mezglu, savelkot diegu, redzot, kā āda ap brūci sakļaujas.

Es piecēlos kājās, un ar abām rokām, no mugurpuses, satvēru Olivera plecus.
"man viss sanāks..viss sanāks."- teicu pati sev, pieliekot visu spēku, velkot puisi.
Dusmas, vai doma no tā, ka es varētu viņu zaudēt, deva man spēku.
Pēc divām minūtēm man sanāca atvilkt viņu līdz viesistabai, un atbalstīt pret dīvānu.
"lūdzu nenomirsti" - iesaucos, pati skriedama uz vannasistabu, pēc spaiņa un silta ūdens ar ziepēm.

Es sēdēju uz dīvāna malas, tieši virs puiša. Es biju ietinusi viņa plecus visās iespējamajās segās. Vēl pēdējo reizi ar sūkli pārgāju pāri viņa vēderam. Tagad viss izskatījās labāk.
Es nedaudz pasmaidīju. Viņš elpoja. Viņš bija dzīvs. Vismaz pagaidām.
Paņemu pledu, un pārklāju to pāri arī viņam pašam. Ar plaukstu pieskāros viņa pierei. Tā vairs nebija auksta, tā dega ugunīs. No otra spaiņa, paņēmu mitru dvielīti, un pieliku to pie viņa pieres.
Olivers sakustējās, pasmaidot.
Viņš acis aizvien bija aizvērtas. Viņš sakustināja savu roku, ar plauktu pieskardamies manai plaukstai, kas bija uz viņa pleca.

"Paldies, Heilij."- Viņs nočukstēja.

***
•••
Šī daļa sanāca tāda riktīgā..Pēdējās divas daļas bija par Oliveru, bet nākamā jau būs atpakaļ pie Odrijas ikdienas un Aleksa.
Ceru ka pirmā jaungada diena visiem pagāja labi. !
Buča, Elī.