1.40

397 46 7
                                    

"Nekad neignorē cilvēku, kuram tu rūpi, pietrūksti un kurš tevi mīl, jo vienu dienu tu pamodīsies un sapratīsi, ka pazaudēji mēnesi, kamēr skaitīji zvaigznes"
***
<Alekss>

"Odrij, pie velna, pagaidi mani!"- saucu meitenei pakaļ, bet tumšās, spīdīgās cirtas nozuda durvīs, meitenei ieejot iekšā.

Vainas sajūta nelika mieru.
Jā, es sarīkoju nelielu teātri, izspēlējot itkā vēlamu pašnāvību. Jā, viņa tam noticēja, kamēr es devu laiku Aleksai aizbraukt prom, dzīties pa pēdām kādam, kurš nogalinājis viņas draudzeni. Vismaz viņa negribēja redzēt savas meitas nāvi. Es arī negribu redzēt Odrijas nāvi. It īpaši, ja tā būs mana vaina.

Iegāju iekšā, melnajam, aukstajam koridorim esot visapkārt. Paskatījos uz visām pusēm, censdamies ieraudzīt to spītnieci.

"Alekss, palīdzi."- Viņa klusu iesaucās, kaut kur pa labi.

Devos meitenes balss virzienā, ieraudzīdams viņu pie lielām dzelzs durvīm.

Nedaudz pasmaidīju, nolaizot augšlūpu.

Viņa nobolīja savas zilpelēkās acis, un turpināja stumt durvis.

-"Sirsniņ, tās ir pārāk smagas, tev nesanāks.." - izmetu, pēc tam tikai saprastdams, kā viņu nosaucu.

Odrija arī nedaudz apstājās, pārdomādama manis teikto.

Cik tālu es iešu? Līdz nākamajai istabai? Kapēc to nevar izdarīt vienkārši šeit?

Viena sekunde vilkās sadodīti ilgi. Meitenes apjukušajā skatienā slēpās tāds skaistums.
Viņas zaļās acis ar garajām skropstām. Pavisam maziņie vasarraibumi uz deguna un zem acīm. Pat ar visiem tumšajiem lokiem, viņa bija apburoša. Pūderrozā toņa lūpas, kuras viņa koda ar zobiem. Viņa vienmēr tā darīja situācijās, kad domāja. Viens viņas acu skatiens, un es gribēju paņemt viņas roku un vest viņu mājās. Prom no šejienes. Man varētu būt normāla dzīve. Un viņa. Viņa varētu būt labs sākums.

Alekss, beidz. Vienkārši nogalini viņu pēc iespējas ātrāk un izglāb savu māsu.

Nopūtos un piegāju pie meitenes.
Viņa aizvien centās atvērt durvis, tapēc kamēr viņa nepievērsa man uzmanību, lēnām izvilku savu telefonu no kabatas, un samierinājies ar to, ka tas iespējams saplīsīs, centos novērst meitenes uzmanību.

"es nesaprotu, kapēc viņas never..."-
-"bāc"- iesaucos, telefonam nokrītot uz zemes.

"tu esi neveikls, tas bija ļoti skaļi."- viņa paskatījās uz mani, gluži kā dusmīga mamma uz savu mazo bērnu.

Viņas sejas izteiksme atkal lika man pasmaidīt. Viņa izskatījās tik mīļi.

Meitene pieliecās, lai paceltu telefonu no zemes. Skatīdamies uz viņu, aizliku roku aiz muguras un uzlicis rādītājpirkstu uz sensora, atvēru durvis.

"Nevar būt, ka esmu tik vāja."- Viņa klusi iesaucās, man atbīdot dzelzs durvis.

Ielaidis viņu pa priekšu, pagāju nost no sensora, cerot, ka viņa to nepamanīja.

Odrija iegāja telpā un es vēlējos viņai sekot, bet džempera kapuci aiz muguras kāds sagrāba, un es tiku pavilkts uz aizmuguri.

"kuš."- dzirdēju čukstu. Dzelzs durvis aizcērtās.

-"Velns, Lūk, ko tu dari?"- nikni iesaucos, pieiedams pie durvīm, lai tās atvērtu.

Lūks 'nosita' manu roku malā no sensora, un pakratīja galvu.

&quot;Algots slepkava&quot;Where stories live. Discover now