"Algots slepkava"

1.21

" Pašas skaistākās lietas dzīvē nevar ieraudzīt, vai aiztikt. Tās ir jāsajūt ar sirdi. "
***

"Odrij, ja tu necelsies pēc desmit minūtēm tu nokavēsi skolu."- Dilana galva parādījās manās durvīs, man metot viņa virzienā vēl vienu spilvenu.
"Netrāpiji, stulbā."
Es skaļi nopūtos, pārvilkdama segu pār seju.
"Odrij, bļin"
-"es esmu slima"- nočukstēju, zem segas apakšas.
Istabā atskanēja soļi un pēc brīza jutu, kā Dilans apsēžās uz gultas malas.
Viņš novilka segu nost no manas sejas.
"es tavā vietā tā nedarītu, man laikam ir gripa, vēmu visu nakti"
-"ak nē"
"skaties ka pats arī saslimsi"
-"cik bēdīgi."- Dilans teica, bēdīgi pasmaidīdams.
Es iedunkāju brāli plecā, viņam mākslīgi attēlojot sāpes.
"viss.." - Dilans nopūtās pieceļoties.
-"lūdzu apžēlojies, es varbūt mirstu.."-iesaucos, Dilanam tikai papurinot galvu.
Brālis aizgāja līdz gultas galam, un saķēra manas kājas ar visu segu. Es centos viņam iespert, bet viņš mani vilka jau ārā no gultas.
"ziloni vilkt būtu vieglāk !"
"au, Odrij.."- Viņš iesaucās, jo iespēru viņam.
-"es neesmu zilonis.."- iebļāvos, pieķerdamās pie gultas malas.
Dilans ar spēku pavilka mani aiz kājām vēl pēdējo reizi, man izkrītot no gultas.
"idiots tāds"
***
Gluži vai nomiru no kauna, kad ieejot skolā, Beta sāka spiegt ieraugot mani.

"Man jau likās ka mēs atsvešinamies.."- Meitene skaļi teica, saspiežot mani.
-"Tu reāli biji ielauzusies manā mājā aizvakar.."
"Kādreiz mēs tikāmies ik pēc divām stundām.."- Viņa domīgi teica, paskatoties griestos.
-"Ne jau es esmu tā, kura tagad pavada visu savu brīvo laiku ar savu čali..."- klusi noteicu, pieejot pie skapīša.
"Eu eu, mazajai Betai beidzot ir jauns dārgums, nedusmojies tač' "- Meitene teica, savām zelta krāsas acīm pamirkšķinot.
-"Jā, un mazā Odrija atkal ir atstāta malā..
"Nu beidz..Es sākšu raudāt."-
Iesmējos, paskatoties uz Betu, kura skumji pētīja savas baltās kedas.

"Starp citu, kad mēs iesim uz randiņu? Es ar Lūku, Tu ar Aleksu..vai kādu citu ko es nezinu?" - Viņa jautāja, paceļot vienu uzaci, un aiztaisot manu skapīti, gandrīz iespiežot manu roku.
-"Ko?
"Nu es nezinu..Ne es staigāju naktīs pa dzelzceļa staciju ar kādu čali, un pēc tam vēl nepasaku to savai labākajai draudzenei.."
Betas acīs bija manāmas nelielas dusmas.
Es nopūtos, atvērdama atpakaļ savu skapīti.
"es nezinu par ko tu runā."- nomurmināju, iemetot somā ekonomikas grāmatu.
-"Hmm es nezinu, varbūt blondi mati, aptuveni metrs deviņdesmit, melnas drēbes, patīk staigāt naktī ar manu ' itkā' labāko draudzeni..?"
Betai nevajadzēja turpināt, lai es saprastu, ka viņa runā par Oliveru. Es turpināju mest grāmatas somā, pilnībā ignorēdama Betas sakāmo. Pat nebija ne jausmas, kā viņa uzzināja par viņu.
"es jau neko nesaku, bet es neuzticos tiem random čalīšiem. Piemēram, vakar, pie Lūka, mēs ar Aleksu iepazināmies vairāk, tuvāk, un jūs abi vispār būtu ļoti cute."-
-"Alekss..vakar bija ar tevi? Ar jums?"
"Jā, vai ar to ir kādas problēmas? Vispār, nenovirzies no tēmas, kas tas ir pr blon-
-"Tagad skaidrs kapēc viņš vakar par mani aizmirsa. Gan jau pavadīt laiku ar Lūku un tevi bija svarīgāk.."-
"Odrij, man nepatīk ja tu murmini..
-"es neko neteicu."
Beta nopūtās, atvērdama pati savu skapīti.
Man vairs nebija tā labā garstāvokļa, kas bija pirms desmit minūtēm. Es vienkārši jutos..atstāta malā.

"čau, sirsniņ"- Beta priecīgi noteica, man pagriežoties.
Lūks.
Beta apskāva Lūku, Lūkam aiz muguras stāvot Aleksam. Es tikai pamanīju viņa tumšos, nekārtīgos matus, un nolaidusi skatienu lejā, aizvēru skapīša durvis, paejot viņiem visiem trijiem garām, uz ekonomikas kabinetu.
***
Kabineta lielajos logos spīdēja saules stari.
Aižmiedzu acis, ar cerību, ka tās neizdegs.
Aizgājusi līdz logu rindai, nometu somu uz pirmā galda, apsēžoties.
Somai mētājoties uz galda, uzliku galvu uz somas, un skatījos laukā, uz zaļo ainavu.
Daži ziedi jau bija sākuši plaukt. Mazais ezers saules gaismā spīdēja. Pa logu varēja just nopļautās zāles smaržu.
Es aizvēru acis. Mazi brīži, kā šie. Tie ir vērti zeltu.

Zvans skanēja ļoti skaļi, man atsutējot elkoni pret galdu, un plaukstā ieliekot galvu.
Skolotājs ar kafijas krūzi ienāca kabinetā un apsēdās savā vietā.
Vairāk skolēni sāka ieņemt savas vietas.
Skatījos uz durvju pusi, redzot pazīstamas sejas.

Alekss. Viņš ienāca kabinetā, tikai tagad man īsti redzot viņu.
Saules stari izgaismoja viņa zelta toņa ādu, zaļajām acīm spīdot.
Viņam mugurā bija balts krekls ar īsām rokām, melnas bikses. Pār labo plecu bija pelēkās mugursomas lence.

Alekss sasveicinājās ar skolotāju, paskatījās uz mani.
Uz puiša lūpām uzausa neliels smaids un viņš nāca manā virzienā.
Fiksi pavicināju roku uz Betas pusi, kura bija Aleksam aiz muguras.

"Em..te..sēž Beta.."- nomurmināju, uzliekot roku uz krēsla.
Skatījos uz savām kedām, lai nebūtu jālūkojas zēnam acīs.
-"Nesēžu gan."- Beta nodūdoja, paejot garām solam.
"kaza.."- nomurmināju.
Beta parādīja mēli, ejot uz klases beigām, apsēžoties blakus Lūkam.

"khem.."- skolotājs noklepojās.
"Deintles, vai tu plāno stāvēt visu stundu?"- Viņš jautāja, uzlūkojot Aleksu.
-"varbūt.."- Puisis noteica, dažiem klasesbiedriem iesmejoties.
"visu..atlikušo mācību gadu?"- Skolotājs jautāja, saraujot uzacis.
Paskatījos uz Aleksu, kurš aši paskatījās uz mani, un pēc tam atpakaļ uz Ornbergu, skolotāju.
"ļoti iespējams.."- Alekss atkal iesaucās, šoreiz pasmaidot.
-"Vegas, jaunkundz..Esiet tik laipna, un palīdziet nabaga Deintlesam apsēsties."- Ornbergs nomurmināja, pasmaidot.

Es nopūtos noņemdama plaukstas no blakus krēsla un iebīdījos dziļāk savējā.

"es aizvien ienīstu pusaudžus.."-skolotājs klusi nomurmināja, pievēršoties tāfelei.

"ko es izdarīju?"- Alekss čukstēja, man paskatoties uz viņu.

Es gribēju ko teikt, bet apklusu. Pievērsos skolotājam, un atvēru ekonomikas grāmatu.

"Odrij, kas vainas?"
-
"Labi, okei. Klusē. Bet ir divas ekonomikas, šī ir pirmā, tici man, es tevi reāli nokaitināšu, ja tu nerunāsi..
-
"la la la la lalalā.."-
-"aizveries
"trallalā, lala lā.."-
-"Alekss, es nopietni, aizveries.
"iemāci man

"Vega un Deintles, klusums, vai arī pēcstundas"

-"es tevi piekaušu"- nomurmināju
"gribu redzēt, sirsniņ
-"mani tā nesauc
"sirsniņa, sirsniņa, sirsniņa...sirsniņ...s i r.."
"au.."- puisis skaļi iesaucās, jo zem galda biju iespērusi viņam ar kāju.

"Pēcstundas abiem, šodien, kārtosiet kabinetā papīrus līdz vakaram."- Skolotājs nikni noteica, man jūtot Aleksa smīnu.
***
ErikaAinaa  pilniibaa iedvesmoja mani shai daljai.
Dominjas? 🧚🏻‍♀️