1.16

578 55 3
                                    

"Problēma ir tāda, ka ja tu izturies ļauni - tu sāpini cilvēkus, bet ja izturies labi - viņi sāpina tevi."
***
Manā acu priekšā uz galda stāvēja dokumenti.
Manās smadzenēs tika pārstrādāta divu stundu gara diskusija un informācija par visu.
Tētis aizvien sēdēja krēslā, man blakus, kamēr Olivers sēdēja istabas stūrī.
Istabā valdīja klusums, un spriedze. Divu stundu laikā, es biju uzzinājusi daudzus ģimenes pagātnes noslēpumus, kuri ir saistīti pat ar šodienu.

"Protams, tu zini ka tev jāklusē. Odrij, es ceru ka tu saproti, cik nopietni šis ir." - Tētis skaidroja, man tikai pakratot galvu.

"Vai man..vai man būs jādara kas slikts?"- Es jautāju, tikai tagad dzirdot, cik ļoti mana balss patiesībā trīcēja.

-"Es negribu tevi visā tajā ievilkt. Bet mafija, kontrabanda..vissbiežāk tie ir ieroči. Mūsu ģimenes vārds ir tīrs, narkotikas nav iesaistītas."
"Bet nav arī tā, ka ieroči ir legāli."- Olivers piebilda, tētim nedaudz nobolot acis.

"Tātad, tomēr nelegāls bizness?"- Jautāju, viņiem abiem pamājot ar galvu.

"Pašlaik, uzdevums ir atrast tavu māti, proti bioloģisko māti."
-"Viņa arī šeit ir iesaistīta?
-"Viņa ir mūsu ienaidnieks, bet tā nav viņas vaina." - Tētis skaidroja, man nopūšoties.

Es pat nezinu, vai gribēju viņu atrast.

"Pie tā strādā Olivers, viņš vada vēl piecus cilvēkus, kuri braukā apkārt valstij, ievāc informāciju, un cenšas viņu atrast."-

-Cik īsti cilvēki ir šeit iesaistīti? Ģimenes mafijā?"- Jautāju, tētim novēršoties tālumā, itkā viņš skaitītu.

"Būtu jābut ap divdesmit. Ieskaitot tevi -divdesmit viens."-  Atskanēja Dilana balss, viņam ienākot istabā.

"Ieskaitot tevi arī?"- Paskatījos uz brāli.
-"Protams."

-"Odrij, ja tev nav iebildumi, vispār tev nevarētu būt iebildumi, bet...kādu dienu, domājams pēc iespējas drīzāk, es vēlētos lai tu apgūsti kādu pašaizsardzības paņēmienu..Es tevi mīlu, tu to zini. Tapēc tici man, ka saku, šis ģimenes noslēpums var ievest kapā. Tev ir jāmāk sevi aizsargāt."

"Es māku.."- Nočukstēju, Dilanam iesmejoties.

-"Tu vari knapi kilometru noskriet. Fiziskā slodze nekāda. No istabas līdz virtuvei."- Viņš ķircinājās, man parādot viņam mēli.

Tētis noklepojās.

"Olivers būtu ar mieru tev palīdzēt, ne tā?"- Tētis teica, paskatīdamies uz Oliveru.

Olivers piecēlās no dīvāna, brītiņu klusēdams.

"Man nav iebildumu...protams, ja viņa varēs izturēt."- Viņš teica, savā zemajā balsī, man jūtot smīnu uz viņa lūpām.

"Odrijai beigas."- Dilans nosmējās, iziedams no istabas.
***
"Čau"
-"Čau"- pasmaidīju, ieraugot Aleksu.

Viņš atsmaidīja pretī, līdz beidzot bijām viens pie otra, man viņu apskaujot.

Šī sajūta. Es jutos droši.
Viņa rokas 'atlaida mani'. Es paskatījos uz viņu, viņa smaidu.

"Viss būs kārtībā."
Es piekrītoši pamāju ar galvu un pagriezos uz ēkas pusi.
Slimnīca.

Ieejot iekšā slimnīcā, man nevajadzēja iet uz informācijas centru, bet gan pa taisni iet uz palātu. Medmāsa ieraugot mani, pamāja ar galvu. Alekss nāca blakus, nesakot ne vārda.

Nonākuši pie palāta durvīm, es apstājos.
Man atlika tikai redzēt caur mazo lodziņu, kā viņš tur guļ. Viņš izskatījās tik maziņš.
Mans mazais brālis.

Aleksa siltā roka, pieskārās manai plaukstai. Saspiedis manu plaukstu savējā, viņš centās pasmaidīt.

"paldies.."- nočukstēju.

Es atvēru palāta durvis, ieiedama iekšā. Alekss neatrāva savu roku, tieši otrādi. Viņš to saspieda vēl ciešāk.
Piegāju tieši pie Eliota. Viņš pats neelpoja. To darija sistēma, viņa vietā. Viņš te gulēja. Ar pukstošu sirdi, bet mirušu dvēseli.
Kaut ja es būtu zinājusi ātrāk...
***
*Sk.p. no malas*
Divi jaunieši sēdēja parkā, uz soliņa.
Viņi nerunāja, tas nebija nepieciešams.
Meitenes kastaņbrūnie mati, dusēja puisim klēpi. Viņa bija bēdīga. Gandrīz vai raudāja.
Pēdējā mēneša laikā viņa zaudēja sievieti, ko uzskatīja par māti. Viņa uzzināja savas ģimenes tumšos noslēpumus, un viņa zaudēs brāli. Jā, ārsti teica ka Eliotam paliek labāk.
Bet dziļi sirdī, Odrija zināja, ka tie ir tika meli. Viņas brālis nomirs. Un viņa paliks viena.
Vel parkā bija viņš. Puisis. Viņš skatījās uz Odriju, un nesaprata. Alekss jutās dīvaini. Viņš vēl nekad nebija tā juties. Viņam bija jūtas pret Odriju. Viņā bija kas tāds, kas lēnītēm atsaldē Aleksa sirdi. Viņa bija Aleksa saule.
Bet no otras puses, viņš juta sāpes. Sāpes, kādas viņam ir dvēselē visu dzīvi.
Odrija ieklepojās, pēc tam paceļot galvu, un uzliekot to no zēna klēpja, uz zēna pleca.
Laternu gaisma atspīdēja meitenes acīs.
Viņa paskatījās uz puisi, un pasmaidīja.
Viens smaids, sasildīja viņa sirdi. Viņa lika viņam justies dzīvam. Ar viņu, viņš bija cilvēks.
Šajā brīdī, Alekss zināja. Neviens viņam nerūp tā, kā viņa.
Bet, tomēr Aleksa smaragdzaļajās acīs, to pašu dziļumā, bija melnums. Tāpat arī viņa dvēselē. Viņš zināja, ka mugursomā viņam bija dokumenti. Dokumenti par Odriju, viņas dzīvi.
Alekss arī zināja ka laiks iet uz beigām. Atvēlētais laiks viņam, kurā viņam jānogalina šī meitene, ar skaisto smaidu.
***
•••
Es no sirds atvainojos, par prombūtni. Man bija diezgan aizņemts režīms un stress, par visiem mācību pirmā semestra noslēguma darbiem, un nesanāca laiciņš.
Bet šodien ir ziemassvētki. Ziemassvētku nakts.
Brīnumu laiks. Lai Jums katram sirdī mirdz gaismiņa, un mājās valda siltums. Novēlu gaišus svētkus. !
Tuvākajā laikā, daļas būs bieži.
Mīlu,
Elī.

"Algots slepkava"Where stories live. Discover now