1.31

566 54 4
                                    

"miegs nepalīdz, ja tā ir tava sirds, kas ir nogurusi."
***

Šeit nemaz nebija tik traki. Mūzika nebija tik skaļa..tas nebija reps vai kādi dziesmu sajaukumi, tās bija vecas, deviņdesmito, un divtūkstošo gadu sākuma daļas, populārākās dziesmas, kas iedvesa patīkamu sajūtu un pat nelielas bērnības atmiņas.

Ieraudzīju dažus cilvēkus no skolas, un vēl dažus, kurus kādreiz biju redzējusi skolu sacencībās, no citām skolām.
Pat ieraudzīju Betu, kura dejoja kādas istabas vidū, ar citiem cilvēkiem.

Iegājusi kādā istabā, apsēdos krēslā, pie galda , kas vairāk atgādināja leti.

"Dzersi?"

Pa leti, glāzīte slīdēja manā virzienā, man to satverot.

-"nē, paldies."- atteicu, paslidinot to atpakaļ, Lūkam to noķerot un izdzerot.

"kā vēlies."
-"tu izskaties draņķīgi."- teicu, viņam klusi iesmejoties.
Viņš neizskatījās ne uz pusi labāk, kā Alekss, šodien skolā. Tās pašas sagurušās acis, izspūrušie mati, iekritušie vaigi.

"es protams, saņemu komplimentus par savu izskatu, bet ne tādus."- Viņš teica, no stūra paņemdams vēl vienu šota glāzi, un iztukšoja tās saturu -"lai gan, varbūt es varētu tev piekrist."

"Tātad, ko jūs abi lietojat?"
-"abi?"
"Mh, Alekss arī izskatās kā staigājošs līķis."-
Lūks atkal pasmaidīja par maniem vārdiem, un nopūtās -"es nezinu, ko viņš lieto, bet es vienkārši neguļu."-
"Jūs dzīvojat takā..reāli kopā, un tu nezini, ko viņš lieto?"
Viņš papurināja galvu.
-"Jūs ar Betu arī itkā dzīvojat kopā, bet te nu skolā vispār nerunājat, un pat uz šejieni atnācāt katra savā laikā."

Es neveikli pasmaidīju, un tagad pati paliecos uz priekšu, un paņēmu mazo glāzīti, Lūkam vērojot mani.

"pirmkārt, mēs ar Betu nedzīvojam kopā,"- teicu, paceļot to pie lūpām, un izdzerot,-"otrkārt, es ar viņu neesmu runājusi jau kādu mēnesi, un jau kādu mēnesi viņa nav pie manis bijusi."- noliku glāzīti uz galda, ar lielu troksni.

-"tādā gadījumā, tev būtu jāzin, ka viņa tāpat bieži iet pie tevis, vismaz man viņa tā stāsta, un treškārt, no manas puses, es nezinu, kur Alekss pavada pēdējo mēnesi. Viņam ir problēmas ģimenē, par kurām viņš man nestāsta." - Lūks teica, skatoties uz četrām, tukšajām glāzītēm viņa priekšā.

Es gribēju viņam kaut ko pajautāt. Bet es zināju, ka viņš neatbildēs. Vai arī vismaz negribēs atbildēt. Es nebiju diez ko drosmīga, drīzāk kautrīga. It īpaši citu cilvēku priekšā. Bet man vajadzēja zināt.

"Bet tu tomēr pazīsti viņu visvairāk, ne?"- Ievaicājos, Lūka priekšā esot jau, ne četrām, bet piecām glāzītēm.

-"jā. Vismaz man tā sķita, līdz brīdim, kad parādījies tu, un visi tie noslēpumi."

"Un runājot par noslēpumiem, tu tak esi televīzorā dzirdējis, vai varbūt vienkārši zini, to noziedzinieku..Valdrē?"- Vaicāju, Lūkam atkal paskatoties uz mani.

"Emm..ko?"- Viņš pārjautāja, paņemdams vēlvienu glāzīti.
Es pastiepu roku, satverot to, un turot to pie galda, lai viņš to nepaceltu.
-"tu dzirdēji, ko es jautāju."-
"'man nav ne jausmas."- viņš klusi teica, viņa acīm paliekot tumšākām, itkā tās noskumtu.

"Algots slepkava"Opowieści tętniące życiem. Odkryj je teraz