"Algots slepkava"

1.27

"Man ir bail, ka kādu dienu tā dzirkstele, kas man tevī tik ļoti patīk..kādu dienu tā izdzisīs"-
***

Sirdspuksti. Ir lietas, kas liek tiem pukstēt ātrāk, vai lēnāk. Bet skaņa, tā ir skaista. It īpaši ja tie ir kāda tuva cilvēka sirdspuksti.

Ar labo roku es stiprāk apķēru Aleksu.
Viņa sirdspuksti bija mierīgi, nemainīgi.
Kopā ar viņa kluso elpošanu, tie skanēja maigi.
Laternas gaisma no ielas padarīja istabu nedaudz gaišāku.

Puisis nedaudz sakustējās, man atbrīvojot viņu no tvēriena. Ar labās rokas plaukstu aizskāru viņa matus.

Viņš gulēja tik mierīgi. Pat izskatījās, ka viņš smaidīja. Laikam sapņo.
Es skatījos uz puiša seju, uz viņa istabu vēl kādu laiku. Es nespēju aizmigt. 
Pēc kāda laika Alekss atcēla savu roku no maniem pleciem.

"kapēc tu neguli?"- viņš vaicāja, aizvērtām acīm.
-"es nevaru aizmigt."- klusi teicu, savelkot balto segu augstāk.
"kapēc?
-"es nezinu."

Alekss pagriezās pret mani, un atvēra acis.
"Ja tu neiesi gulēt, es nevarēšu pagulēt."- Puisis teica.

-"Varēsi gan, tev tas pirms tam sanāca."- Teicu, pasmaidot.

Es skatījos Puiša acīs. Tumsa netraucēja nemaz. Aleksa zaļās acis tāpat bija labi pamanāmas, arī tumsā.

"Tu esi kādreiz domājis par savu nākotni?"
-"Tas ir ļoti dīvains jautājums, dīvainā brīdī..Bet nē. Man patīk, ja notiek tā, kā tam jānotiek. Un tu?"
-"Es..es domāju tikai par
svarīgām lietām..par to vai es izvākšos no mājas, tad , kad man paliks 18, par to, kur es mācīšos, par to, kā man.."
"un kā ar tevi pašu?" Vai tu domā par savu nākotni ar kādu?"- puisis ievaicājās.
-"ne gluži.."- nočukstēju, atkal skatoties viņa acīs.

Uz Aleksa lūpām uzausa neliels smaids.
Bet tā bija taisnība. Es nebiju domājusi par nākotni, un attiecībām nākotnē. Es neesmu domājusi par nopietnām attiecībām, kāzām, vai vēl labāk kopdzīvi.

Alekss pārlika savu roku man pāri, un satvēra manu plaukstu.
"arlabunakti."- Viņš klusi noteica.

Iekārtojos ciešāk viņa apskāvienā un aizvēru acis. Jau atkal, viņa klusā elpošana bija tik nomierinoša.

Es saspiedu puiša roku vēl stiprāk, jo to es noteikti negribēju laist vaļā.

***

Apģērbusies, nostājos spoguļa priekšā, un saņēmu tumšos matus astē.
No istabas plauktiņa paņēmu telefonu, un ieslidināju to sarkanās kleitas sāna kabatā.

"Tu centies aizbēgt?"- Alekss jautāja, miegainā balsī.
Palūkujos uz gultas pusi, kur viņš sēdēja rokas klēpī salicis kā mazs bērns.
Viņa mati bija gana izspūruši, un acis vēl bija miegainas, viņam izskatoties īpaši labi.

-"Es noteikti negribu no tevis aizbēgt, man tikai ir nepieciešams doties mājās."
"Es vismaz varu tevi pavadīt?"
-"Dilans atbrauca pakaļ."- Teicu, ar galvu pamādama uz logu pusi.

Puisis apbēdināti nopūtās.
"Vismaz uzrakstīsi, kad būsi mājās?"

Piegāju pie gultas, un apsēdos baltajās segās.
-"Apsolu."- nočukstēju, un nedaudz pieliecos, lai noskūpstītu puisi.
Uz viņa lupām uzausa neliels smaids.