"Algots slepkava"

1.10

"Dzīvē ir izvēles, kurām nav atpakaļ ceļa."
***
Te nu es sēdēju. Mazā būdiņā, stacijas otrā pusē. Istabiņā bija auksti. Stūros bija skapji ar papīriem, un dažādi seifi. Istabā bija tikai viens galds. Ar diviem krēsliem. Vienā sēdēju es, bet otrā sēdēja viņš.
Es palūkojos apkārt, un nopūtos.
"Tu nevarētu pasteigties? Man drīz mājās jābūt.."- Garlaikoti noteicu.
Viņš klusi iesmējās. Viņš pacēla galvu uz augšu, ar rokām atsedzot kapuci, tai noslīdot atpakaļ uz muguras.
Okeāna zilas acis, platīna blondas matu cirtas, un vaigu bedrīte, bet tikai labajā vaigā. Zelta toņa āda. Izteiktā zoda līnija, un tumšie vaigu kauli.
Es pēkšņi aizmirsu kā elpot.
-"Es domāju, mēs tad nevilksim laiku garumā, un ķersimies uzreiz pie lietas.."- Viņa dobjā balss noteica, man jūtot skudriņas pār muguru.
-"Aleksa..."-
"Vispār jau Odrija.."
-"Aleksa, tava mamma, proti īstā mamma, ir pazudusi bez vēsts, veicot savu pēdējo misiju."- Viņš teica, pieceldamies no krēsla, un aiziedams pie viena no plauktiņiem.
"Vecīt, mana mamma...ir mirusi. Jau kādu laiku."
-"Tu domā tava audžu māte?"- Viņš pajautāja, nomesdams uz galda lielu mapi, kuras pavērtajā lappaspusē bija bilde, un teksts :

ALEKSA VEGA.

Bet tā noteikti nebiju es. Bildē bija sieviete.
Sievietes kastaņbrūnās matu cirtas krita priekšā sejai, gluži vai aizsedza zilpelēkās acis. Viņas āda bija diezgan bāla, gluži kā sniegs, un lūpas pūderrozā. Lai gan ap acīm, bija saredzamas vecuma grumbiņas, viņa bija skaista.

Es turpināju skatīties uz sievieti attēlā, un vienīgais, kas mūs saistīja bija zilpelēkās acis. Tādas pašas kā man, un Dilanam.

"Kas viņa ir?"- Beidzot ierunājos, pēc vismaz piecu minūšu klusuma.
-"tu esi dīvaina.."
"Kapēc lai es tev ticētu? Tu esi svešinieks, es tevi nepazīstu. Tu uzrodies un saki ka mana īstā mamma ir bezvēsts pazudusi, es esmu adoptēta, un nomet manā priekšā mapi ar sievietes bildi, un vārdu tādu kā man"
-"Un uzvārdu.."- Viņš piebilda, man nobolot acis.
-"Aģente Vega. Lūk kas viņa ir. Vismaz tas tev būtu jāzin"- Viņš klusi teica, man nožāvājoties.
-"Tev vajadzētu pajautāt savam tētim, ja netici man."-
"Es pašlaik neko nesaprotu."
-"Iedod viņam šo."- Viņš teica, paslidinot uz manu pusi melnu zibatmiņu.
-"Un tad pazvani man."- Viņš pasmaidīja, un paslidināja uz manu pusi arī baltu lapiņu ar telefona numuru.
"Es nezinu kā tevi sauc.."
-"Pieņemsim, ka esmu Olivers"-
Es nopūtos, pirkstos aplūkodama zibatmiņu.
***
"Kur tu to dabūji?"- Tētis jautāja.
Par pārsteigumu, kad pirms divām sekundēm burtiski iebrāzos viņa istabā nakts laikā, viņš nebija dusmīgs. Viņš pat negulēja. Bet gan rūpīgi rakstīja kaut ko datorā.
-"Olivers teica ka tu paskaidrosi.."-
"Olivers, huh?" -Viņš noteica, iesitot ar dūri pa galdu, un pieceļoties no galda, piegāja pie loga.
-"Vai tiešām nepietiek ar visiem šiem gadiem, kad centos jūs paslēpt, lai jūs ar Dilanu būtu drošībā? Lai vai ko es nedarītu, viņš tāpat pamanās jūs iesaistīt. Olivers dabūs iekšās."- Viņš murmināja, aizvien skatīdamies ārā pa logu.
"Es nesaprotu.."
Viņš nopūtās. Pagriežoties, viņš apsēdās dīvānā, un paklapēja ar plaukstu blakus. Es aizgāju apsēsties dīvānā arī.
-"Viss sākās pirms divdesmit gadiem. Tas bija pirmais septembis, pēdējā pirmā skolas diena manā mūžā. Un tad es satiku viņu, tavu māti. Īsto māti."- Viņš nopūtās, izvilkdams no maka bildi. Bildi, kuru iepriekš man rādija Olivers.

-"Mēs bijām jauni, un jauni dara muļķības. Tavas mātes vecāku bizness, proti tavu vecvecāku bija bīstams. Tu gan jau ka esi dzirdējusi, un zini kas ir mafija, mīļā.
Un tāds nu es biju. Stulbs, bagāts pusaudzis, kurš iemīlējās vienīgajā cilvēkā, kurā nevajadzētu - Mafijas bosa meitā.

Laikam ejot, mēs aizvien vairāk laika pavadījām kopā. Līdz vienu dienu, tavas mammas dzīve sabruka. Slepkavība. Abi viņas vecāki tika nošauti. Nedēļas divas, trīs es viņu vairs nesatiku. Viņa bija kā pazudusi. Bet tad vienu dienu šā vecā pie manis atvilkās. Ar sašautu brūci vēderā, sakot ka mīl mani. Viņa bija nolēmusi atriebt vecāku nāvi, un pārņemt viņu biznesu. Viņu nedrīkstēja vest uz slimnīcu, tapēc es izsaucu ārstu. Viņu sašuva, saveda kārtībā. Un saproti, mēs bijām noilgojušies..Tā nu sanāca ka deviņus mēnešus vēlāk piedzima Dilans. Garš stāsts, bet vēlāk, es, uzzināju, ka viņas vecāku nāve bija tikai aizsegs. Es nezinu, kas īsti ar viņiem notika, kur viņi aizbrauca, bet miruši viņi nebija. Mācības ? Mācības mēs atmetām. Es bildināju viņu diezgan agri, mēs apprecējāmies  klusībā, ar Dilanu zīdaiņu ratiņos. Mani vecāki nekad nav likušies zinis par mani, šie tikai katru mēnesi ieskaita kādu naudas summu. Te nu vienu dienu, kāds no krievu mafijas bija satrakojies. Dilans bija nolaupīts.

Protams ka pēc diviem mēnešiem mēs atmetām visas cerības. Bērns kaut kur pārdots, sazin dievs, beigts varbūt. Viņš tak vēl galīgs bebuks bija. Bet tava māte, neticēja policijai. Šī padarīja visu officiālu, aicinot mani iesaistīties. Šī ir diena, kad abi bijām noziedzinieki. Mēs izveidojām bandu. Savu tā saukto mafiju.

Kad Dilans bija atrasts, visi vainīgie zem zemes, ar to nekas nebeidzās viss tikai sākās.
Mēs nopirkām māju, pēc diviem gadiem piedzimi tu. Starp Dilana pazušanu un tavu dzimšanu mums ar tavu mammu bija nelieli strīdi, pat izšķīrāmies, bet tas tagad nav būtiski..Būtu nožēlojami teikt, ka neesmu darījis sliktas lietas. Bet diena, kad atradām tavas mātes tēva rakstītos dokumentus, kur bija teiks, ka viņa mazbērni, proti tu ar Dilanu ir ģimenes biznesa mantinieki, tā ir vissliktākā. Vismaz divdesmit nevainīgu cilvēku mira, jo visi gribēja cīnīties par..varu, tajā skaitā gandrīz apdraudēta tiki tu, un Dilans.
Tā bija diena, kad mēs nolēmām, ka jums drošāk būs bez mafijas.

Bet tava māte, tā negribēja atdot jūs pilnīgā adopcijā, mēs norunājām to izrunāt, bet nākamajā rītā atradu zīmīti. Kur viņa teica, ka dodas prom uz visiem laikiem. Lai atpakaļ negaida. Varbūt tas bija saistīts ar to, ka viņa man daudz ko nestāstīja. Varbūt viņa bija šokā, ka viss tiek jums un ne viņai pašai.Viņa atstāja norādījumus. Un tā nu, es nomainīju vārdu, dzīves vietu, apprecējos no jauna. Viss bija perfekti, līdz brīdim kad ...Redz, tava vecā esot sākusi kādu misiju, un par mums viss atklājies.

Īsāk sakot, Odrij, tu esi mafijas bosa mazmeita, kā arī bandas vadoņu meita. Es esmu boss slepkavu bandai."-

Es paskatījos uz savu tēvu, saraucot uzaci. Jā, ar manu mammu..audžumammu viņš bija sastrīdējies un neatradās mājās pāris mēnešus, bet es tāpat varēju pateikt, ka šajā stāstā viņš ir izlaidis daudzas detaļas.

Es strauji ieelpoju, un jutu kā galva iesāpās.
Aizverot acis, es noģību. Turpat dīvānā.