"Algots slepkava"

1.25

"Neuzticies pārāk daudz, nemīli pārāk daudz, neceri pārāk daudz, jo dažreiz tas pārāk daudz, var ļoti tevi sāpināt."
***

"Aizveries."- Betas skaļā balss skanēja no paša rīta.
Atvēru acis un pagriezos pret meiteni, tieši laikā, lai redzētu, kā viņa ar kāju aizsper savu telefonu, kurā skanēja modinātājs.
Piecēlos gultā sēdus, izberzēdama acis.

"Odrij, ja tu taisies iet uz skolu, nošauj mani, jo es uz to vietu neiešu."

Es tikai pasmaidīju, klusi iesmejoties :"Vakar mēs plānojām celties trīs stundas agrāk, lai ietu skriet no rīta, bet tagad tu pat neplāno iet uz skolu."-
-"Pamodini mani pusstundu pirms iziešanas."- Beta nomurmināja, paņemdama balto spilvenu un pārlikdama to sev pār galvu.
-"Ā, un Odrij.."- viņa iesāka, aizvien ar acīm ciet, apsēžoties -"uztaisi man arī tad pie reizes kafiju."- draudzene teica, apliekot savas rokas ap maniem pleciem.
Meitenes galva noslīdēja man klēpī, pēc brīža viņai jau klusi šņācot.
Lēni izbīdījos no gultas, Betai mētājoties pa visu gultu.
Izstaipīju rokas un piegāju pie loga.
Lietus bija mitējies, bet uz ielām aizvien bija peļķes. Paskatoties uz zaļo miskasti, galvā atminējos vakardienas notikumus. Paskatījos pār plecu, dēļ sajūtas, ka kāds ir aiz muguras.

Es pati zināju, ka viena skriet neiešu. Varbūt tapēc, ka biju slinka, bet varbūt tapēc, ka es negribēju iet ārpus mājas viena.
Es pagriezos atpakaļ, paskatīdamās uz draudzeni, kuras kājas tagad jau karājās ārpus gultas.
Un tomēr, cik man ir paveicies ar Betu. Viņa mierīgi nakts vidū atnāk pie manis ar prieku.

Es nožāvājos, pieejot pie skapja. Izvilku dvieli, un devos uz vannasistabu.
***
Aizgriezu ūdeni, dušai vairs netekot.
Izkāpu no dušas, noslaukot pēdas zaļajā paklājiņā.
Paņēmu balto dvieli, un aptinu to sev apkārt.
Slapjie mati karājās pār pleciem.
Piegāju pie spoguļa, un noslaucīju to no tvaikiem.
Manas zilpelēkās acis bija nedaudz sarkanas, no negulēšanas.
Jo katru reizi, kad centos iemigt, mani pārņēma sajūta, ka es skrienu pa mežu. Skrienu prom no nezināmā.

Izžāvēju matus, uztaisot parastu asti. Ievilku kājas čībās, un devos prom no vannasistabas.
Izejot no vannasistabas, aizvēru durvis.
Pagriezos, lai dotos uz savu istabu.

"Akdievs"
-"Uzmanīgāk.."- Olivers teica, satverot mani aiz rokas, lai es nenokristu.
Nostājusies stabili uz kājām, apķēru ciešāk dvieli.
Gribēju tikt Oliveram garām, bet viņš gribēja tikt vannasistabā.
Paspēru soli uz priekšu, viņam arī pasperot soli uz priekšu. Paspēru pa kreisi, viņam arī to izdarot.
Viņš pasmaidīja, man mazliet nosarkstot.
Olivers ar abām rokām satvēra manus plecus, griežot mani uz labo pusi, kamēr viņš pat gāja uz kreiso.
"šādi būs pareizi."-viņš teica, atverot vannas istabas durvis
Es pamāju ar galvu, dodoties uz savu istabu pēc iespējas ātrāk.
Aiz muguras atskanēja vannasistabas durvju aizvēršanās, man atviegloti nopūšoties. Vismaz nav vairs jājūtās neērti.

Aizvēru aiz sevis istabas durvis, un piegāju pie skapja.

"Ja tu velc kleitu, atrodi man arī."- Beta miegaini teica, man nedaudz nobīstoties.
Paskatijos spoguļa atspīdumā uz Betu, kuras galva nokarājās ārpus gultas.
Atkal atvēru skapi, izvelkot parastu, dzeltenu kleitu, un uzmetu to meitenei uz sejas.

"kapēc tu vari vilkt sarkanu, bet man jāvēlk dzeltena? Samainamies. Galu galā dzeltenā piestāv tev labāk."

Es nopūtos, un paskatījos spogulī.
Sarkanā kleita, ar pieguļošu augšdaļu, un platu svārku daļu līdz ceļiem izskatījās labi.

-"man patīk šī. Velc dzelteno, vai arī ej plika.- norūcu, Betai kaut ko nomurminot.
Aizgāju uz otru istabas pusi, un paņēmu telefonu no lādētāja.