"Algots slepkava"

1.34

"Pazudušas zvaigznes cenšās padarīt viena otru spožāku. Tas pats notika ar mums.
Es dievinu tavu smaidu, un to, kā tavas acis iemirdzās, mani ieraugot."
***

Pagāja stunda, vai varbūt vairāk. Varbūt vispār pagāja trīs vai četras. Kājas bija notirpušas, un dusmas pagaisušas.
Olivera džemperis bija vienīgais pluss šai situācijai, jo es vismaz nenosalu un nepārvērtos par ledus gabalu.
Kad biju pārliecinājusies, ka uz baltajām tapetēm pretējā sienā, tiešām ir divsimt sešdesmit trīs melni punktiņi, logā iespīdēja spoža gaisma, mašīnai piebraucot klāt.
Grasījos paķert kādu stikla lausku no grīdas, lai mestu ar to Oliveram, tad, kad viņš ienāks pa durvīm.

Atskanēja pīkstiens, durvis bija atslēgtas, un drīz vien neliela melodija, kas vēstīja par to, ka arī signalizācija bija atslēgta.

Durvju rokturis klusi nokrakšķēja.

"Man bija daudz laika apdomāties, bet es aizvien tevi ien..Dilan?"- Aptrūkos, jo durvju ailē ieraudzīju ne Oliveru, bet gan savu brāli.

Dilans neko neteica, viņš ar acīm uzlūkoja mani, acīm esot nedaudz sarkanām, matiem riktīgi saburzītiem, nekārtīgiem.

Uz viņa pirkstu kauliem bija asinis, kas padarīja mazliet sliktu dūšu, jo es nezināju, kam tās pieder.

Aplūkoju brāli vēl kārtīgāk, bet neizskatījās, ka viņš ir cietis..vismaz ne fiziski.

Dilans pienāca pie manis, un izvilcis no kabatas  mazu atslēgu, atslēdza roku dzelžus. Satvēru savu labo roku, kā zīdainīti, saprotot, ka dusmās esmu pārāk stipri parāvusi, un sarkanā svītra ap locītavu izskatās nedaudz jēla.

"to vajadzēs dezinfikcēt."- Viņš klusi teica, viņa balsij izklausoties ļoti aizkritušai.

Piecēlos kājās, nostājos blakus brālim. Tuvumā viņš izskatījās vēl bālāks.

"Dilan?"

" Es visu salaidu grīstē. Odrij, es visu sačakarēju."- Viņš teica, ar rokām izbraucis caur saviem matiem.

-"Par ko tu runā?"
"Es."- un tad viņa balss aizlūza, un šī tiešām bija pirmā reize, kad viņa zilpelēkās acis - gluži kā manējās - aizmiglojās.

"Heei, ei, apsēdies."- Klusi teicu, pastumdama Dilanu aiz pleciem.

Viņš kā baļķis, vienkārši, taisni nokrita, un sēdēja dīvānā, skatoties sienā.
Viņš nedaudz sažmiedza acis, bet neko neteica. Atkal tās atverot, es sajutos daudz sliktāk, tās bija tādas dīvainas sāpes, kādas es jūtu reti, bet redzot vecāko brāli raudam, tas laikam bija par daudz.

Es apķēru viņa plecus ar abām savām rokām, un uzliku galvu uz brāļa pleca.
Viņš ar kreiso roku apskāva vienu no manām rokām, un uzlika savu galvu uz mana pakauša.

"kas notika?"- Mierīgi jautāju.

Es ļoti centos neizdarīt nekādus priekšlaicīgus spriedumus, bet pat doma, ka atbrauca Dilans, ne Olivers, liek man domāt sliktāko.
Ja nu kāds atkal nomira? Ja nu notika, kas sliktāks, lai gan, kas var būt sliktāks par nāvi?

"Es..am, sastrīdējos ar tēti, un tagad viņš ir.."
-"nē, viņš nav !"- jutu savu sirdi pukstam gluži vai smadzenēs, un strauji atlaidu brāli, lai ielūkotos viņa bēdīgajās acīs.
"nē, viņš nav miris. Bet es nezinu, vai viņš ir arī dzīvs. Tāpat, kā Olivers. Manis dēļ Ītans šodien nomira. Un vēl viens no mūsējiem, Džeiss. Viņš bija jauniņais, kurš tika atvilkts līdzi. Man bija viņš jāpsargā, bet cenšoties palīdzēt Ītanam, es pazaudēju viņus abus."-