"Algots slepkava"

1.41

"Un pašās beigās nozīme būs tikai trīs lietām. Cik stipri tu mīlēji, Cik brīvi tu dzīvoji un Cik ātri tu atbrīvojies no tiem, kuriem tavā dzīvē nav vietas."
***
<Odrija>

Aukstā betona grīda likās ļoti netīra un šajā brīdī man palika žēl manas bikses.

"Ja tu savilksi tās ķēdes vēl nedaudz stiprāk, norausi manas rokas !"- nikni nomurmināju, ar kāju iesperot Haeram. Vismaz tā viņu nosauca tā meitene, kurai es iesitu ar vāzi.

-"Man nebūtu pretenziju noraut tavas rokas."-

"Kas tas ir? Visi sazvērējušies pret Odriju? Kurš ātrāk viņu nogalinās? Jēē, super. Sākumā kaut kāda vecene pamestā slimnīcā gribēja mani nošaut, tu gribi izraut manas rokas un.."
-"Un tu pārāk daudz runā."-

"Ā, nu jā. Varbūt manas rokas ir saslēgtas dzelzs ķēdēs, un es sēžu uz grīdas, nemazgātas starp citu, bet tas mani neapturēs no runāšanas. Tapēc, ja tev nepatīk, kā es vāros nāksies vien aizvērt man muti."-

-"Manuprāt vienīgais veids, kā tevi aizvērt ir ar lodi pierē, bet es to pagaidām nevaru darīt. Ja Alekss paspēs līdz savai māsai laikā, tad es to varēšu."- Viņš teica, atkal mākslīgi attēlojot bēdīgu smaidu.

Atstutēju muguru pret sienu un uzlūkoju Haeru no kājām līdz pat galvai.

"Ko tu ar to domā?"- klusi pavaicāju, viņam pasmīnot.
-"Nūū, redzi jaukumiņ, šādi ir manas spēles noteikumi. Deintless izglābj māsu laikā, tu mirsti. Viņš nepaspēj laikā, jo viņa māšele nomira, tu dzīvo."-

"Tāda nebija noruna.."
-"tad jau laikam labi, ka es nespēlēju pēc noteikumiem, vai šajā gadījumā..norunām."-

Nopūtos, un centos saskatīt kaut ko šajā tumšajā telpā. Es īsti nezinu vai sajūtas, ko izjutu bija dusmas vai sāpes..drīzāk bailes.

Aizvēru uz nelielu brīdi acis. Klusi izpūtu aizturēto elpu, un centos pasmaidīt. Atvēru acis.

"Man arī ir spēle. Atķēdē manas rokas un paskatīsimies, cik ātrā laikā izskrāpēšu tavas acis."- Centos izklausīties pēc iespējas drošāka, runāt skaļāk, un cerēju, ka mana balss neizklausījās klusa.

Haers turpināja lūkoties savā telefona ekrānā un apsēdās uz krēsla.

"Ā nu protams, man jāsēž uz grīdas."- Nopūtos, viņam neattraujot skatu no telefona.
-"Tu esi šausmīgi kaitinoša."
"Tu esi šausmīgi garlaicīgs."-

Viņš nolika telefonu uz savas kājas, un uzlūkoja mani.
"Cik nejauki no manis. Laikam būtu tev, kas jāpastāsta. Pārmaiņu pēc jārunā man."-
-"Labāk nē.."- nomurmināju.

"Zini, es kādreiz arī gāju skolā."
-"Man tiešām neinteresē.."-
"Pat ja tavas stundas ir skaitītas, vismaz uzzināsi, ko noderīgu pirms nāves.."
-"Tu neesi.. īpaši jauks."- lēni novilku, iztaisnojot saliektās kājas.

"Kādu dienu no sporta stundas mani atsauca direktore un policists, lai paziņotu, ka mani vecāki ir nogalināti..nošauti darba "komandējumā" Austrijā. Nākamajā dienā mani atrada Valdrē." - Viņš pievērsās sienai un sāka ar labās rokas īkšķi skrāpēt kreisās rokas īkšķi.

"Kopš tās dienas, man šķiet nekas īsti nav bijis tāpat. Es uzzināju, ka mani vecāki bija cilvēki, kuri atbrīvojās no acu lieciniekiem dažādos svarīgos darījumos..beigās viņus nošāva kāds spāņu mafijas boss..Vega"