"Algots slepkava"

1.43

"Dažreiz es vēlos kaut būtu iespējams apturēt laiku. Ne tāpēc, ka tas ātri iet, bet gan tāpēc, ka daži momenti..sajūtas ir pārāk lieliskas, lai tās palaistu vaļā."

<Alekss>

Klusi atvēru istabas durvis, vēlreiz uzmetis skatu Odrijai. Meitene gulēja saritinājusies segā, gultas labajā pusē.

Es negribēju aizvērt durvis un iet lejā. Pat, ja es pēc tam nākšu atpakaļ. Pirms kādām divām stundām es biju pārliecināts, ka viņa ir mirusi.

Es pametu ēku, ar domu, ka viņu vairs nekad neredzēšu, jo tur viņai bija jāmirst. Kurš būtu domājis, ka Valdrē gribēja ieriebt Aleksai, un nodedzināja to nolādēto māju ātrāk, nekā vajadzēja, Miai esot tur.

Aizvēru istabas durvis.
Ejot lejā pa kāpnēm dzirdēju Lūka balsi.

"Ko pie velna viņa šeit dara?"- Iesaucos, strauji apstādamies viesistabā, pamanot Lūku runājam ar Denīzi.

Meitene uzlūkoja mani ar savām zilajām acīm, un pārmetot blondos matus pār plecu, piecēlās no krēsla.

"es atnācu pateikt to, ka Olivers aizbrauca uz turieni. Tavas māsas tur nebija. Vai nu kāds viņu savāca, vai arī.."- viņa dūdoja savā balsī, nākdama aizvien tuvāk.

Nostājusies man priekšā meitene pastiepās uz pirkstgaliem, mums esot gandrīz vienādā garumā.

"varbūt viņa nemaz nav tik mirusi..kas liek man domāt, kas notiks ar to tavu spēļmantiņu."- viņa ar acīm norādīja uz augšu.

Denīze paliecās uz priekšu, kā viņa vienmēr to darīja, un kādu mazu sekundes daļu pirms viņa centās mani noskūpstīt, es atkāpos, viņai neveiksmīgi nedaudz pašūpojoties uz priekšu.

"paldies, ka uzklausīji."- viņa pagriezās pret Lūku, un uzmetusi pēdējo skatienu man, devās uz durvju virzienu.

"Zini, tu esi maita. Es tagad zinu to, kā Odrija pazīst Oliveru. Un diez ko tavs brālis teiks, ja viņš uzzinās, ka tu tagad esi šeit." - Iesaucos, sakrustodams rokas uz krūtīm.

-"Un ko viņš teiks uzzinot, ka tu esi tas, kurš bija atbildīgs par Pītera pazušanu, hm? Varbūt Pīters ir sačakarēts ar visām tām narkotiskajām vielām, kas čakarē atmiņu, bet drīz viņš atcerēsies."

"Es tavā vietā nedraudētu, Denīz. Tā biji tu, kura pirms pusotra gada nāca pie Valdrē lūgt palīdzību atbrīvoties no sava brāļa draudzenes, jo viņa čakarējot viņa prātu un viņš gribēja atstāt tevi vienu."- Nomurmināju, aizvien atceroties, cik izmisusi viņa bija, lūdzot, lai Valdrē likvidē Heiliju.

Denīze nodeva Oliveru pastāstot Valdrē, ka Olivers bija atbildīgs par Valdrē sievas nāvi. Un tad viņa lūdza, lai Valdrē tiek vaļā no tās meitenes, kura izmainījusi Oliveru.

"izskatās, ka esmu trāpijis pa nervu.."- bēdīgi nosaucu, meitenei nikni skatoties manās acīs.

-"tu zvērēji nekad to nepieminēt."- viņa klusi, bet diezgan nikni teica, sakodosi zobus.

Es veltīju meitenei nelielu smīnu. Denīze pagriezās un pēc neilga brīža aizcērtusi durvis bija prom.

"Tev patīk šantažēt cilvēkus"- Lūks priecīgi iesaucās, aizvien sēžot uz dīvāna.

Aizgāju pie virtuves galda un ielēju glāzē ūdeni.

"Denīze ir vienkārši viens no tiem cilvēkiem, kura nemāk klusēt. Es nezinu, kapēc es kādreiz viņai uzticējos un stāstīju daudz ko."-