"Algots slepkava"

1.28

"Svarīgs nav tas cilvēks, kurš liks tev smaidīt. Svarīgs ir tas cilvēks, kurš cauri tavam smaidam, redzēs tavas bēdas."
***

"Tad jūs esat kopā kā kopā, vai kopā kā attiecības bez saistībām?"- Beta jautāja, iegāzdamās šūpuļtīklā.
-"Mēs esam vienkārši..mm..kopā?"- nepārliecināti jautāju, meitenei pasmaidot.
"es esmu ļoti priecīga par tevi."
-"es esmu priecīga par sevi."- teicu, klusi iesmejoties.

Beta palika nopietna, un skatījās uz mani, viņas garajām skropstām noliecoties uz leju.

"Kas vainas?"- Vaicāju, viņai nopūšoties.
-"pēdējās nedēļas laikā man tevis pietrūkst."
"Kā?
-"es zinu, ka mēs tāpat tiekamies un pavadam daudz laika kopā, piemēram aizvakar, es paliku pie tevis, bet tas nav tas pats. Mēs vairs nesmejamies kā kādreiz, mēs vairs nerunājam par dīvainām lietām..pēdējā nedēļa..vispār mēnesis, ja precīzi, tu attālinies. Tev ir savi noslēpumi, kurus es nezinu, un tas sāpina."- Meitene teica, lūkojoties debesīs.

Es neko neteicu. Daļēji es jutos vainīga. Mēs ar Betu tiešām aizvien mazāk sarunājāmies. Bija tāda sajūta, ka šī saikne starp mums pazūd.

"Odrij, ja es tev ko jautātu, tu man atbildētu godīgi?"
-"Ko tu gribi man jautāt?"
"Kas ir tas čalis ar blondajiem matiem?"
-"Kurš?"
"Tu zini par ko es runāju. Es vienkārši raizējos par tevi. Kopš tavas mammas nāves, tu esi palikusi savādāka."-
-"Nevar būt."- vienaldzīgi nomurmināju.
"Es to nedomāju tā, es to domāju tā, ka tagad tu esi palikusi daudz noslēpumaināka un.."
-"Bet ko tu gaidi, Beta? Ka viss būs kā bija? Jā, es pazaudēju viņu, un jā, es esmu savādāka, bet es nevaru varbūt stāstīt tev visu. Ir lietas, kuras tu vienkārši nesapratīsi."
"Tieši tā, jo es esmu tikai es, es jau nekad neko nesaprotu."- Meitene nokaitināti teica, un pagriezās šūpuļtīklā, ar muguru pret mani.
-"Tad, kad es tev rakstīju, jo man vajadzēja kādu ar ko parunāt, tu vienkārši izdomāji attaisnojumus."- Klusi teici, uzvilkdama galvā pelēkā džempera kapuci.

Paskatījos tālumā, lai atbrīvotos no nelielās asaru kārtas, kas aizmigloja acis.
Es zināju, ka noslēpums, par mafiju, un par to ka Sallija nemaz nebija mana īstā mamma, iedzīs mani kapā. Es gribēju pastāstīt visu Betai. Pateikt visu par Oliveru..izstāstīt visu.

Meitene skaļi ieelpoja.
"Varbūt, es negribēju tev rakstīt, jo man likās, ka tev ar Aleksu pietiek."- Beta nočukstēja, man paskatoties uz viņas galvu.
-"Alekss ir un paliek Alekss, bet tu esi mana draudzene. Protams, ka man tevi vajadzēja."- Teicu jau paaugstinātā tonī, pieceļoties kājās.
Beta turpretī atkal pārbīdījās, šoreiz ar skatu pret mani.
Meitene izskatījās nikna, bet tai pat reizē, viņas acīs varēja redzēt šo sāpju izteiksmi.
"Ja jau tev mani vajadzēja, kapēc tu man nerakstīji? Mēs varam runāt par drēbēm vai aktieriem, bet tas, kas tevi nomāc, to tu man nestāsti."
-"Kāda jēga stāstīt, ja tev tāpat neinteresē?"-
pieliku savu plaukstu, priekšā savai mutei. Es vēlējos paņemt savus vārdus atpakaļ.
Beta palūkojās man tieši acīs, un piemiedza savas acis. Viņa piecēlās kājās, un nopurināja rokas gar sāniem.
"Man šķiet, ka šai septiņpadsmit gadu ilgajai draudzībai ir beidzot pienācis gals. Lai tev veicas, ar saviem noslēpumiem. Un starp citu, tev taisnība. Man tiešām neinteresē!"-
Beta devās iekšā, aizcērtusi durvis aiz sevis.
Es nopūtos, un atkritu šūpuļtīklā. Es nevarētu teikt, ka jutos bēdīga. Es drīzāk biju dusmīga.
***

"Kas notika?"- Dilans vaicāja, apsēžoties blakus.
-"Par ko tu runā?"
"Beta ienāca, savāca somu, un aizgāja."
-"Ā, Beta, jā. Mēs laikam izlēmām, ka labāk ir tad, ja esam šķirtas."- Lēni novilku, brālim savelkot uzacis.
"Ahā..Šī nav pirmā reize, gan jau rīt viss būs kārtībā."-
-"Man viņa ir apnikusi."
"Gan jau nav tik traki
-"Kāda tev daļa?"- Nošņācu, aizverot acis.
"pilnīgi nekāda."- Dilans noteica.

Atvēru acis, un turpināju skatīties debesīs.
"Kapēc es nevaru vienkārši Betai pateikt?
-"Ak, jā. Protams, ka vari. Vari uztaisīt plakātu, un izlīmēt to uz ielas, lai visi zinātu, ka šī māja ir pilna ar mafijas locekļiem."- viņš sarkastiski iesmējās, man nobolot.

Caur mājas otrām durvīm, kas atradās te pat, un bija atstātas vaļā, varēja dzirdēt durvju zvanu. Kāds zvanīja pie galvenajām ieejas durvīm.
"Atvērsi, vai man?"
-"Es atvēršu."- nomurmināju, pieceļoties no šūpuļtīkla.

Izgājusi cauri virtuvei, nonācu koridorā. Atslēdzu durvis, un atvēru tās. Saules stari iespīdēja sejā, apžilbinot manas acis.

"Es ceru, ka es neiztraucēju."- Atskanēja kāda vīrieša balss, man saberzējot acis no spožās saules, tikai tagad paskatoties uz zvanītāju.
Priekšā stāvēja puisis, varbūt nedaudz vecāks par mani.
Viņam rokās bija brūna kaste, un mugurā nebija krekla, atklājot platos plecus, un ķermeņa augšdaļu. Uz pleca bija tetovējums, uzraksts kādā valodā. Viņa melnie mati bija gana izspūruši, un uz lūpām valdīja rotaļīgs smaids.

"Kā es varu palīdzēt?"
-"Es esmu jaunais kaimiņš..Emm manas durvis aizcērtās, un atslēgas palika dzīvokļa iekšpusē, kopā ar telefonu, vai es varētu aizņemties telefonu un pazvanīt savai māsai? Viņai ir rezerves atslēga." - Viņš jautāja, nolikdams brūno kasti uz zemes.
"jā, protams, emm..nāc iekšā?"- Jautāju, viņam pasmaidot.
-"paldies."- viņš teica, pārkāpjot pāri slieksnim.
Izvilku no džempera telefonu, atbloķēju to, un iedevu to viņam.
Atkāpos pāris soļus, un skatījos uz grīdu.

"paldies. Ilgi vairs nebūs jāgaida."- pēc neilgām trīs minūtēm, viņš pasniedza man atpakaļ telefonu.
Pamāju ar galvu, ieslidinādama telefonu atpakaļ džempera kabatā.
Izgājis laukā pa durvīm, viņš pacēla savu kasti.

"Prieks iepazīties.."-
-"Odrija."-
"Jā, prieks iepazīties, Odrij. Mani sauc Sebastians."- Viņš teica, pasmaidot.
Puisis pastiepa savu roku, pasmaidot.
Pastiepu savējo, paspiežot rokas.
"Nu tad..līdz vēlākam."- viņš teica, man pamājot ar galvu.
Sebastians izgāja no sētas, un devās uz blakus māju, man aiztaisot durvis.

Aizgāju atpakaļ uz pagalmu, kur Dilans bija okupējis visu šūpuļtīklu.
"Kopš kura laika blakus mājā kāds izvācās? Man likās, ka tā vecā tante tur dzīvo visu laiku.."
-"Viņa izvācās jau pirms kāda laika, kapēc jautā?"
"Jauns kaimiņš."- teicu, ar galvu pamādama pāri sētai.
Dilans piecēlās, un mēs abi lūkojāmies uz blakus māju, kā Sebastians ieiet pagalmā.
-"Viņš izskatās kaut kur baigi redzēts, tikai nevaru atcerēties kur."- Brālis teica, man tikai paraustot plecus.

Blakus mājā, Sebastians nolika brūno kasti uz lieveņa, un no treniņbikšu kabatas izvilka..atslēgu.

"Hmm."- novilku.
-"Kas?"
"Viņš man teica, ka viņam nav atslēgu."- Nomurmināju, Dilanam atkal apguļoties.

Sebastians iegāja iekšā mājā, aizvērdams aiz sevis durvis.
Domīgi, izvilku no džempera kabatas telefonu.
Pie pēdējajiem zvaniem nebija neviena sveša numura. Viņš nevienam nebija zvanījis. Runāja laikam pats ar sevi.

"Mūsdienu cilvēki ir pārāk dīvaini."- Nopūtos, Dilanam tikai nomurminot kaut ko.

***
•••
🧚🏻‍♀️ Okee, šī daļa varbūt ir nedaudz garlaicīgāka, bet es īsti nevarēju izdomāt kādu bombīgu notikumu uz doto brīdi, bet nākamajai daļai viens jau ir padomā.
Jauku dieniņu !