"Algots slepkava"

1.26

"Nepamet kādu ko tev vajag, dēļ kāda ko tu gribi."
***

Aleksa mašīna apstājās autostāvietā.
Vēlreiz aplūkojot apkārti, es pasmaidīju.

"Tu mani atvedi uz karuseļiem?"
-"Lūka mamma visu laiku mums sūta biļetes, un mēs vienmēr ejam, bet šoreiz Lūkam ir plāni ar Betu, tapēc.."
"Šis ir labākais pārsteigums."- Pārtraucu Aleksu, atverot mašīnas durvis.
Puisis pasmaidīja, izkāpjot no mašīnas.

Ceļu es zināju, jo mēdzu uz šejieni nākt ar Betu, vai agrāk, ar abiem brāļiem, tēti un Salliju.

Es apstājos netālu pirms vārtiņiem.

"Kas vainas?"- Alekss jautāja, stāvot pāris soļus priekšā.

Es apskatījos uz visiem cilvēkiem, kuri pirka biļetes, bērniem, kuri priecājās.

"Es apsolīju Eliotam, ka mēs šeit svinēsim viņa dzimšanas dienu."- Teicu, atceroties mazā brāļa smaidu.

-"Sarunāts. Svinēsim šeit viņa dzimšanas dienu, tam sīkajam viss būs labi, tici brīnumiem."-'Alekss pozitīvi teica.

Viņa seju rotāja neliels smaids, kas lika pasmaidīt arī man.
Puisis pastiepa plaukstu, un es to satvēru.
Šūpojot rokas, devāmies uz kasi lai iegādātos ieejas biļetes.
***

-"Dod man roku"- Puisis iesmējās, kamēr es stāvēju līdzsvara barjeras vidū.
Biju apstājusies un nespēju vairs spert soli uz priekšu.

"Es varbūt māku staigāt, bet mans līdzsvars ir draņķīgs."- smejoties teicu, grīļojoties no vienas puses uz otru.

Alekss pastiepa savu plaukstu, un es to satvēru.
Pāri mugurai pārskrēja skudriņas un patīkams siltums.
Spēru soli uz priekšu, atbalstoties uz puiša rokas.
Nogājusi pa barjeru, nolecu zemē, paklanoties.

-"paldies, paldies.."-

Beidzu smieties, un smaidīdama paskatījos uz Aleksu, kurš skatījās uz mani, arī smaidīdams.

"Vai kaut kas nav tā?" - Jautāju, jūtoties nedaudz neērti.
-"Es vienkārši nevaru beigt skatīties tavās acīs. Tās ir ..skaistas."-
"Alekss, man nepatīk, ka tu tā saki. Tas liek man sarkt."
-"Jā, es esmu pamanījis, ka bieži lieku tev sarkt."- Viņš teica, smaidot ar baltajiem zobiem.
Satraukti ieelpoju, jusdama siltumu vaigos.

"Un te nu tas ir.."- Puisis teica.

Es jau atkal pasmaidīju. Mans žoklis sāpēja no smaidīšanas, bet es dievināju smaidīt. It īpaši, ja esmu ar viņu.
Viņš lika man smaidīt par vissīkākajām lietām. Varbūt es smaidīju dēļ viņa. Bet varbūt..es smaidīju ar viņu.

Es uzliku roku uz viņa pleca, un piegāju viņam tuvām. Es pastiepos, un aizliku otru roku Aleksam aiz galvas.
Uz puiša lūpām atkal parādījās neliels smaids, viņam pieliecoties, līdz mūsu lūpas saskārās.
Skūpsts. Gluži kā dzirkstele, izgāja cauri manam ķermenim, no viņa pieskāriena.

"Tu gribi iet kaut kur tālāk?"- jautāju, attrāvusi savas lūpas no viņa lūpām.
-"mm."- Puisis nomurmināja, ar savu roku apķerdams manu vidukli.
Viņš atkal noskūpstīja mani, man atbildot skūpstam.
Tad Alekss apstājās, man atkal attraujot savas lūpas no viņa.
Zēna skats bija pavērsts uz priekšu. Atskatījos, ieraudzīdama tikai cilvēku pūli.