"Algots slepkava"

1.36

"Un es nevēru acis ciet, un cīnijos ar miegu. Jo neviens sapnis nebija skaistāks par to, kā tu izskaties, kad guli."
***
<Alekss>

Odrija klusi elpoja, uzlikusi savu galvu uz manām krūtīm. Ar pirkstiem aiztiku viņas gludās, mīkstās matu šķipsnas.
Meitene klusi kaut ko nomurmināja, un pārmetusi savu kāju man pāri, piebīdījās vēl tuvāk.

Tas būtu tik viegli. Nogalināt viņu.

Es varētu izdarīt to, ko pūlos paveikt jau pusotru mēnesi.
Viņas siltā āda, un maigā plauksta uz mana ķermeņa.
Pat ja viņas acis bija aizvērtas, es aizvien spēju saskatīt domās to, cik tumši zilas tās ir.
Melnās, biezās skropstas sniedzās pāri tumšajiem lokiem zem acīm.
Uz viņas gaišās ādas vēl bija pāris vasarraibumi, kas Odrijai ļoti piestāvēja.

Uz meitenes lūpām uzausa neliels smaids, un viņas roka apskāva mani ciešāk. Laikam sapnis.
Vēlreiz paskatījos uz to, cik skaista viņa bija. Vienkārši guļot.

Nedaudz pacēlu galvu, un pieliecos, lai nobučotu meiteni uz pieres.

"Tev vajag turēties no meitenes pa gabalu."
"Alekss, viņa tevi slikti ietekmē."
"Nesaki, ka tev patīk kāda, kas ir kā viņa?"
"Nogalini viņu"

Ar brīvo roku izbraucu cauri matiem, nopūšoties.
Man nevajadzētu atrasties viņas tuvumā.
Bet tad, kad es esmu prom no viņas, es jūtos viens..pats. Vientuļš.
Kas ar mani notiek?

Mans telefons novibrēja, iztraucējot mani no domām.

Lūks.

"Lūdzu iznāc ārā parunāt, es esmu pie Sebastiana mājas."-

Pagriezos vēlreiz pret meiteni, kura izskatījās, kā princese no kādas multfilmas.
Uzmanīgi pacēlu viņas roku, un noņēmu to nost no sevis, uzliekot to uz segas.
Apsēdies sēdus, meitenes galva nokrita uz spilvena, viņai pieraujot rokas pie sevis.
Klusi izkāpu no gultas, un pacēlis no grīdas džemperi, izgāju laukā no istabas.

Ārā bija diezgan silts, mēness bija ieņēmis visas debesis, un iela bija ļoti klusa.

"Alekss."

Izgājis laukā pa vārtiņiem ar galvu pamāju Lūkam.

"Vai tu..
-"Nē."- Klusi noteicu, viņam pamājot ar galvu.

"Alekss, tev nav vairs laika."
-"Kapēc tevi tas uztrauc?"
"Tapēc, ka tu esi vienīgais cilvēks, kas man ir, jau kopš bērnības. Tu to neizdari, tu mirsti. Un ko es darīšu bez tevis?"
-"Ja tu nāci visu šo ceļu, lai man to pateiktu, paldies, es pats zinu." - Pagriezos, lai ietu atpakaļ iekšā.

"Kas ar tevi notiek? Tev ir vienalga par sevi?"

-"Nē, Lūk, es vienkārši, es vienkārši nespēju. Es jau teicu, ka es negribu vairs būt iesaistīts. Es gribu būt normāls."
"Normāls? Alekss, mēs neesam normāli. Mēs nekad nebūsim normāli."
-"Jā, es zinu."- Nopūtos, apsēžoties uz ietves.

Lūks apsēdās blakus, skatoties uz priekšu.

"Man viņa .. patīk. Tiešām patīk. Zini, tad, kad es esmu ar viņu, es negribu darīt neko citu, kā būt labs. Es negribu vairs nevienu nogalināt, sāpināt, izmantot. Es vēlos, kaut varētu vienkārši izstāties."

"Tad man arī ir kas jāpasaka."- Viņš iesaucās, pēc neliela klusuma brīža.

Paskatījos uz draugu, viņam neveikli pasmaidot.