"Algots slepkava"

1.14

"Es nemīlēšu nevienu tā, kā es mīlu tevi."
***
Lietus lāses sitās logā, man skaitot stundas, kā tādam noziedziniekam.
Man nebija atļauts iziet no mājas, šo brīvdienu laikā. Pats sliktākais bija tas, ka šis ir tikai ceturtdienas vakars.
Lieldienas bija tas laiks, kad uz ielām bija vissinteresantākie pasākumi, un veikalos interesantākie tirdziņi, kurus mēs ar Betu vienmēr apmeklējām.
Šogad, lieldienās es sēdēju mājās.
Nav pagājušas pat divdesmit četras stundas kopš mana un tēta strīda, bet sajūta ka sēžu te jau mēnesi. Laikam skarbā patiesība ir tāda, ka bez telefona mēs tiešām nevaram ilgi iztikt.
No rīta Dilans bija ienācis istabā, jo viņam bija milijons neatbildēti zvani no Betas. Es viņai pazvanīju no Dilana telefona, un paskaidroju visu, protams nepieminot Oliveru. Pateicu ka esmu sodīta par sliktām sekmēm, lai gan Beta zināja ka man tādu nav. Šķita ka viņai ar Lūku viss bija kārtībā. Bet man nāksies gaidīt, līdz sīkākai informācijai.
Pa logu varēja pamanīt tēta mašīnu, kura izbrauca no pagalma.

Pārlasīju ķīmijas projektu, atrodot kādas kļūdas kuras jāizlabo. Mājā valdīja klusums, Dilana te arī nebija.
"Bāc, Odrij. Koncentrējies!"- Nomurmināju, aizgaiņādama domas, lai pievērstot ķīmijas projektam.
Galvā sāka skanēt maza šķindināšana.
"Kā var izslēgt smadzenes?"- Nu jau runāju ar sevi.
Paceļot skatienu, sapratu ka skaņa nav tikai manā galvā.
Mazi akmentiņi atsitās pret logu.
Izkāpu no gultas, projektam nokrītot uz zemes.
Atverot logu, paskatījos lejup.

Pretī vērās smaidošs jauneklis, ar tumši brūnajām matu cirtām, zem zilā džempera.

"Zini, Betai patīk pļāpāt..Un es būtu slikts cilvēks, ja nesastādītu tev kompāniju"- Alekss runāja, savā sapņainajā balsī.

Es pasmaidīju, bet neko neteicu.

"Vai drīkst?"- Viņš jautāja, ar galvu pamādams uz vītņu pusi.

Es pamāju, piekrītot.
Alekss pagāja uz priekšu, sākdams kāpt augšā, pa mazajām kāpnītēm, zem mana loga.
Nonācis līdz augšai, viņš atsutējās pret palodzi, paskatoties uz mani.

Es pasmaidīju, viņam esot ļoti tuvu, tikai otrā loga pusē. Viņa smarža, smaržoja pēc svaiguma, pēc piparmētrām, un varbūt kanēļa.
Viņš paliecās nedaudz uz priekšu, iedodams man nelielu, jauku buču, uz vaiga.
Jutu savus vaigus nedaudz nosarkstam. Es pagāju nost no palodzes, viņam iekāpjot iekšā. Viņš novilka apavus, atstādams tos pie loga.

"Č..Čau"- Klusi izdvesu.
-"Sveika. Tu esi sen nedzirdēta. Kopš vakardienas spēles. Un jau paspēji iekulties nepatikšanās..ai ai."-
"Ko lai saka, tēti neapmierina manas atzīmes."
-"Es tev zvanīju tikai divas reizes.."
"Ak tā, kapēc?"
-"Gribēju tevi satikt, pavadīt ar tevi laiku."- Viņš teica, novelkot kapuci.
Es apsēdos uz nelielā pufa, kamēr Alekss apsēdās uz loga spilveniem.
Es tikai pasmaidīju. Alekss iesmējās -"Tavs smaids proti ir skaists, bet man šķiet ka tu smaidi par daudz"
-"es priecājos tevi redzēt."
"Hmm, es tevi arī.."
"Tu tagad kāpsi visu laiku iekšā pa logu?"
-"Ja tu plāno būt mājas arestā visu laiku.."
"Ja tētis tevi te pieķers, tad arī būšu. Lai gan man šķiet, ka ja viņš aizbrauca tik vēlu, tad darba darīšanas. Gan jau būs mājās rīt."-
-"Perfekti, tad jau..Miss, ko iesakat darīt?"
"Es noteikti negribu iet ārā.."- Nočukstēju.
-"Vai tu esi filmu fane?"
"Noteikti nejautā divreiz."- Iesmējos.
***
Pēc klasiskās šausmenes "Es zinu ko jūs izdarījāt pagājušajā vasarā", pienāca "The hate u give" kārta. Tā bija kāda jauna šī gada filma, tapēc nolēmām skatīties arī to.
"Es nesaprotu kapēc kāds būtu jādiskriminē dēļ citādāka ādas toņa"- Alekss teica.
Es paskatījos uz viņu, un uz viņa lūpām kuras bija ļoti tuvu. Laternas uz ielas apspīdēja viņa seju, zaļajām acīm spīdot.
"Es zinu ko jūs izdarījāt pagājušajā vasarā"- filmas laikā, mēs bijām ļoti viens otram tuvāk. Aleksa roka bija apkārt maniem pleciem, kamēr es atstutēju pret to savu galvu.
Viņa roka bija ļoti ērta. Es varēju tikai domāt par to, ka ar katru viņa elpu, mani vaigi nosarka.
Viņa acis uzlūkoja manējās.
Bet es nekaunējos, es turpināju lūkoties uz viņu. Viņš pasmaidīja, man atsmaidot. Es domāju, ka filma vairs nebija tā svarīgākā, bet gan es un viņš.
Alekss pabīdījās, pārliekot savu otru roku pāri, viņam noskūpstot mani. Es atbildēju skūpstam, kamēr viņš ar plaukstu aizglauda manu matu šķipsnu no sejas. Ar vienu kustību, Aleksa ķermenis bija virs manis, mums turpinot šo skūpstu. Es varēju just smaidu uz viņa lūpām, kamēr pati nespēju novaldīt savējo.
"Tavs smaids tiešām ir skaistākā lieta uz pasaules"- Viņš nočukstēja atraujoties.
Es pavilku viņu aiz pleciem, atkal pie sevis.
Jutu sevi un savas rokas pie viņa džempera, kamēr es vilku to viņam nost.
Viņa lūpas atkal maigi attrāvās, kamēr nākamajā brīdī tās bija pie mana kakla.
Un vienīgā smarža ko es jutu, bija viņš.
***
Don't worry, viņi nenolaidīs.
ErikaAinaa luv u.