"Algots slepkava"

1.29

"Tu sāc cilvēkiem pietrūkt, tad, kad viņiem nesanāk tevi aizvietot."
***
*Sk.p no malas*

Dienas gāja ātri, kalendāra lapas tika pāršķirtas nemanāmi.
Pirmajā maija trešdienā, vienpadsmitklasnieku fizikas konsultāciju laikā, klasē sēdēja seši skolnieki.
Itkā tik vienādi, bet reizē tik atšķirīgi.

Trīs meitenes un trīs puiši.

Divas meitenes sēdēja kopā.
Odrija un Denīze. Turpretī Beta, sēdēja trīs solus tālāk, šad tad mestdama skatu uz Odriju.
Beta glabāja noslēpumu. Pēdējās nedēļas laikā, viņas ar Odriju vispār nesarunājās. Pat neizrādīja uzmanību viena otrai. Bet dziļi sirdī, viņām vajadzēja vienai otru.
Arī Denīze palūkojās uz Odriju, vēlēdamās, Odrijai pateikt, kapēc viņa pievērš viņai tik daudz uzmanības, bet viņa nevarēja.
Viņas nenojauta, ka glabā noslēpumus, kuri ir tik līdzīgi.

Turpretī, Otrā pusē, sēdēja trīs jaunieši.
Lūks un Alekss sēdēja blakus, neko nedarīdami. Alekss lūkojās uz Odrijas tumšajiem, viļņainajiem matiem. Viņš vēlējās pieiet pie meitenes, just viņas pieskārienu, viņas smaržu.
Alekss pagrieza kājas uz sāniem, gatavs piecelties un iet pie Odrijas.
Bet gaišmatainas puisis, Lūks, ar roku pieskārās Aleksa plecam, un nogrūda Aleksu atpakaļ krēslā.

"turies no viņas pa gabalu."- Lūks nočukstēja, Aleksam nopūšoties.

Odrija pacēla galvu un palūkojas uz aizmuguri, tieši smaragda zaļajās acīs.
Alekss pasmaidīja, Odrijai arī pasmaidot.
Puisis saprata. Viņš atdotu visu, lai redzētu meitenes smaidu.

***
"Man tiešām nepatīk, ka brīvais laiks jāpavada fizikā."- Odrija teica, Aleksam tikai pamājot ar galvu.
-"Vismaz es tevi varu pavadīt uz mājām."

Odrija paskatījās uz Aleksu, kurš skatījās uz priekšu. Meitene nolaida savu roku gar sāniem, un satvēra puiša plaukstu, to saspiežot.
Puiša sirdspuksti pavisam nedaudz paātrinājās. Viņam vajadzētu atlaist viņas roku, bet viņš nevarēja.

"tātad, man aizvien ir jāraksta domraksts par mīlestību. Neliela palīdzība?"- Odrija vaicāja, pēc kāda neliela klusuma brīža.
-"Un ko tieši tev vajag?
"kas ir mīlestība?"- meitene smaidot vaicāja.

Alekss domīgi nopūtās :"Tas ir tad, kad mājas ir nevis vieta, bet gan cilvēks? Es nezinu šitādas lietas." - Viņš teica, iesmejoties par savu atbildi.
-"Nē. Vispār, tev ir taisnība. Nezināju, ka esi mums tāds.."
"Romantiķis? Ak, Odrij, es varu būt jebkas."
-"es esmu to sapratusi."- meitene teica, saspiežot puiša roku stiprāk.

"Bet es tevi nekad nemīlēšu."
-"K..ko?"- meitene apjukusi vaicāja. Puisis izrāva savu roku no viņas tvēriena.
"Es nespēju mīlēt tādu, kā tu..paskaties uz sevi..tava visa ģimene ir noziedzinieki.
-"Alekss..ko tu ar to domā?"- Odrija jautāja, jūtot, kā rokas sāk svīst.
"Ko tu darīsi, ja tev būs mani jānogalina, dēļ savas ģimenes?"
-"Ko?"
Puiša seja savilkās sāpju grimasē, un caur viņa lūpām iznāca kluss sāpju vaids.
Viņš pazaudēja līdzsvaru, krītot uz priekšu.
Odrija centās viņu noķert, bet viņš nokrita viņai garām.
Meitenes skats samiglojās dēļ asarām acīs.
Aleksa mugurā bija nazis.
Meitene sašmiedza acis, un paskatījās uz cilvēku, kas stāvēja viņai pretī.
Viņa lūkojās pati uz sevi. Viņa bija nogalinājusi Aleksu.
Viņš ir miris. Dēļ viņas.
•••

Es piecēlos gultā sēdus, censdamās elpot pēc iespējas lēnāk. Man bija auksti, un ķermeni klāja vēsi sviedri.

"heei, kas vainas?"- Atskanēja Aleksa balss, viņam ātri pieceļoties arī sēdus, apliekot roku ap maniem pleciem.