"Algots slepkava"

1.24

"Visa pasaule mainījās tajā brīdī, kad es ieskatījos tavās acīs."
***
Mašīnā valdīja klusums. Alekss neko neteica, un arī man nebija ko teikt.
Mēs braucām pa tumšajām ieliņām, mēnesgaismai atspīdot mašīnas logos.
Puisis ievilka elpu, itkā gribēdams ko teikt, bet uzreiz izelpoja, nopūšoties.

"Es nezinu."- Noteicu, skatoties pa logu.
-"Ko?
"Tu gribēji jautāt, vai es esmu pārliecināta ka man kāds sekoja..
-"Odrij..Kā tas ir 'es nezinu' ?
"Cilvēki ar laiku jūk prātā."
-"Ne tik ļoti
"Varbūt arī tik ļoti.."
-"Kas ir ar tevi?"- Alekss jautāja, viņa balsij esot ļoti nopietnai..aukstai.

Es ātri paskatījos uz Aleksu, kurš abas rokas uzlicis uz stūres, skatījās uz ceļu.
Viņa sejai nebija izteiksmes. Es nenojautu ne ko viņš varētu domāt, ne just.

"Es nezinu, par ko tu runā."- es klusi noteicu, mašīnai apstājoties pie sarkanās gaismas.
-"Es gribu tikai saprast, kas tikko notika
"Es skrēju pa mežu, nonākot pie tavas mājas, kurā es nemaz nezināju ka tu dzīvo, lūk kas..
-"Skrēji pa mežu?
"Sadzēros par daudz tabletes un tapēc likās, ka man seko kāds pūķis.."
-"Tavs sarkasms ir galīgi nevietā."- Viņš norūcās, paņemdams telefonu.

"Mēs tulīt būsim. Itkā viss kārtībā, es nezinu, viņa ir dīvaina, pats tiec galā."- Alekss teica, pēc tam nometot telefonu uz aizmugurējā mašīnas krēsla.

"Ar ko tu runāji?"- Jautāju, viņam neatbildot.
Līdz brīdim, kad manas smadzenes izdomāja strādāt.
"Alekss, kāda velna pēc tu pateici Dilanam? Man nevajag lai viņš tagad pasaka tētim, un.."-
-"Nolādēts, Odrij. Varbūt tapēc, ka es uztraucos par tevi? Es nezinu, kas ar tevi notiek, un, kas notika šovakar..un es arī nezinu, kapēc tu vienkārši nevari man pateikt, jo pašlaik viss ,ko es gribu ir zināt, kas notika, jo man ir apnicis redzēt tevi raudam, es vienkārši..aizmirsti.."-  Alekss teica, man jūtot, kā viņš izlādē savas dusmas ar vārdiem.
Sākumā viņš runāja ar nelielu niknumu, bet tad viņa balss palika aizvien maigāka, beigās viņam nopūšoties.
Es novērsos no viņa acu skatiena, kurš jau atkal bija tukšs..drūms un tumšs.
Paskatījos atkal pa logu. Mēs bijām pie manas mājas. Pie durvīm stāvēja Dilans.
Alekss apstādināja mašīnu.

"Odrij-"
-"Arlabunakti."- Teicu, mākslīgi pasmaidīdama.
Izkāpu no mašīnas aizvērdama durvis.
Alekss iedarbināja mašīnu un pēc mirkļa jau bija prom.
Iegāju pa vārtiņiem, Dilanam jau soļojot pretī.
Aiz Dilana atvērās durvis, kurās stāvēja Olivers, un divi, man nepazīstami vīrieši.
Apstājos, kā zemē iemieta. Vēl paskatījos augšup, un pamanīju tēti, kurš skatījās uz mani no sava kabineta loga.

"Jā, mans gājiens lai izmestu miskasti nebija īpaši veiksmīgs, bet tā nu nebija mana vaina."- Teicu, atsākdama savu gaitu uz durvju pusi.

***
"Nē, es jau simto reizi saku, ka es neredzēju ne seju, ne dzirdēju vārdu..man nav ne jausmas, kas pie velna notika. Es tikai zinu to, ka skrēju prom no kaut kāda tipa, viņš bija īsāks par visiem šajā telpā, nedaudz garāks par mani un ļoti..'būdīgs"- Teicu, pieciem klausītājiem.
Tētis staigāja apkārt pa kabinetu, kamēr Olivers ko rakstīja datorā.

Ītans, kurš izskatījās nedaudz vecāks par Oliveru, lasīja kādu papīru, kamēr Meisons, jaunietis ar brūniem matiem un brūnām acīm, kopā ar Dilanu klausījās manā teiktajā.

"Es nesaprotu. Man vajag ieslēgt tevi kādā pagrabā vai ko?"- Tētis dusmīgi jautāja, berzējot plaukstas.
-"Apsardze?- Meisons ievaicājās, man tikai skatoties apkārt, nesaprotot par ko iet runa.
"Jūs domājat, ka tas atkārtosies?"
Tētis novērsās, atkal iegrimis savās domās, kamēr Meisons pamāja ar galvu.