"Algots slepkava"

1.32

"Man šķiet, ka viena no labākajām sajūtām pasaulē, ir tā, kad kāds pilnībā nopietnībā pasaka tev, cik daudz tu viņam nozīmē."-

***

Lietus gāza. Vēsās lāses lija lejup maniem matiem, un tad uz sejas.
Es turpināju iet uz priekšu, pilnīgi ignorēdama lietu, drīzāk jutos atvieglota. Reizē ar pērkonu, es jutos, it kā dusmas rimtos.
Telefons jakas kabatā nemitējās vibrēt. Tur bija īsziņas no Sebastiana, jautājot vai man viss kārtībā. Īsziņas no Aleksa, kuras es pat neatvēru, un īsziņa no Betas. Kur viņa teica, ka tas, kas notika manā pagalmā, bija tikai viņas emociju uzplūdums par to, ka viņa man neizstāstīja par derībām.
Derības.

*"Neiedziļinies tajā. Tas padarīs tevi apjukušu, vēl zaudēsi veselo saprātu."*- Un Lūkam bija taisnība.
Visu šo ceļu, ko es eju caur mežu, lietus lāsēm apņemot mani, es nespēju beigt domāt par Aleksu.
Un par to, kur viņš vēl ir iesaistījies. Un par to, vai viņš kādreiz vispār priecājās mani redzēt. Jo varbūt, kā viņš teica, es biju laika nosišana.

***

Atrauju durvis vaļā ar lielu blīkšķi. Man vienalga, ja kāds šeit ir. Vismaz šeit bija kādam jābūt. Denīze teica, ka viņa būs šeit visu nakti, strādājot ar narkotiku dokumentiem.  Bet viņa bija tur, reāli virsū Aleksam.
Pat viņa vārds izraisīja vēderā riebīgu sajūtu.

Nometu slapjo jaku uz kāpnēm, dodoties lejā. Ar pirksta nospieduma palīdzību durvis atvērās, man tās atsperot vaļā.
Es nepaņēmu nekādus cimdus. Tikai pārāvu pār galvu nost arī slapjo kreklu, ar papēžu palīdzību nomīdīju nost botas, un nostājos telpas vidū, dauzīdama boksa maisu.

Durvis vēlreiz nopīkstēja, kādam ienākot iekšā.
"Tu saproti, ka ir vēls?"- Atskanēja Olivera miegainā balss, drīz vien viņam parādoties manā acu lokā.
Viņa acis bija miegainas, blondie mati izspūruši.
Mugurā viņam bija tikai tumši zilas treniņbikses, kuras
sākās nedaudz zem vidukļa, un beidzās virs potītēm.

"Un vēl pasaki, ka tu gulēji!"
-"Jā, es gulēju, Odrij. Kapēc tu esi te?- Viņš vaicāja, ar elkoņiem atbalstīdamies pret plaukta malu, plaukstās turot savu galvu.

"Es varētu jautāt tev to pašu. Tētis teica, ka visi būsiet prom no pilsētas, tapēc man būs jāpaliek vienai, bez sargiem, bet te nu tu esi."

Olivers aplūkoja mani, un tad šo telpu.
Vēl pāris reizes iebelzu pa maisu, jūtot, kā bez cimdiem, pirkstu kauli paliek vāji un nespējīgi vairs sažmiegties dūrē.

"Odrij.."

Es situ vēlreiz. Adrenalīna pieplūdums asinīs, dusmas. Es nevarēju to visu izlikt, es gribēju kliegt, bet man nebija tam spēka.
Tapēc, es situ vēlreiz.
Ar katru reizi, kad dūre ietriecās boksa maisā, es jutu nelielu atvieglojumu, tomēr nākamajā sekundē, niknums bija atpakaļ.

"Odrij.."- Olivers vēlreiz iesaucās, man pamanot, kā viņš nāk tuvāk.

Alekss un Denīze. Sebastians speciāli mani uzaicināja, lai es redzētu, kā Alekss salaiž ar cilvēku, kuru es uzskatīju par draugu. Tad vēl Lūks. Lūks pateica, ka viņi abi ar Aleksu ir kaut kur iesaistīti. Tad vēl Beta. Betai es patīku, vai arī viņa bija vienkārši maita, un centās izpirkt savu vainu, jo zināja, ka Alekss mani izmanto?

"Kapēc nevienam nevar uzticēties, pie velna !"- Skaļi iesaucos un no visa spēka, pagriezusies uz otru pusi, pagrūdu un aizlidināju melno puķu podu, kurā ziedēja rozā krāsas ziedi.
Tas nokrita uz zemes, ar skaļu blīkšķi, melnajām lauskām aizlidojot uz visām pusēm.
Skaņa, kas skan, lauskām plīstot vēl trakāk, tikai vairo manī vēl dusmas.
Es atvēzēju dūri, un griezos atkal atpakaļ pret boksa maisu.