"Algots slepkava"

1.23

"Viņa negribēja nevienam piederēt. Viņa gribēja būt brīva. Un tas viņam, viņā patika visvairāk."
***

• Aleksa sk.p •
{Pēcstundu laiks}

Es sēdēju uz galda malas, rokā virpinot spīdīgo asmeni.
Caur mazo durvju lodziņu, es redzēju Odrijas smaidu, kamēr meitene dzēsa ārā piezīmes no bibliotēkas grāmatām.
Tas būtu viegli. Tas ir viegli. Divas minūtes, un viņas vairs nebūs. Darbs būs pabeigts. Kā vienmēr..bet tomēr.

"nolādēts"- es klusi nočukstēju, nometot nazi uz zemes.
Es atkal palūkojos uz meiteni. Ko viņa man nodara?
Odrija blakus kabinetā gandrīz nokrita, liekot man pasmaidīt.
"Viss kārtībā?
-"mhm"- Meitene atbildēja, ar nelielu satraukumu balsī.

Es pietupos, un ar roku pastūmu nazi zem kastēm.
Vēl ir laiks.

***
"Tad tevi tiešām nav jāizved mājās?
-"Nē, kamēr es vēl aiziešu pie Eliota."- Odrija teica, kamēr mēs stāvējām pie skolas autostāvietas.
"Tu zini, ka es varu tevi aizvest."-
-"Alekss, tiešām. Nevajag."- Viņa teica, pasmaidot.

Meitenes smaids lika pasmaidīt arī man.
Jau trešo reizi šajā nedēļā, Odrija bija tā, dēļ kuras es smaidu.

"Tad tiekamies rīt?
-"jā"- Viņa nočukstēja.
Es nolaidu rokas, un aizvēru meitenes vējakas rāvējslēdzēju.
Vērsos augšup, paskatoties uz meitenes sārtajiem vaigiem, un pelēkzilajām acīm.
"Man ir sajūta, ka tu jūties neērti."-
-"Viss ir kārtībā, man tikai tiešām būtu jāiet."-
"Tu apsoli?- Jautāju, Odrijai novēršot skatienu.
-"mhm"
Es pieliecos, lai noskūpstītu meitenu, bet viņa mani apskāva.

"Līdz rītdienai, Alekss."- Odrija teica, noslidinot savas rokas no maniem pleciem.
Viņa pagriezās un gāja prom, pēc kādas minūtes jau esot ārpus skatienam.

"Parasti, kādu nogalināt tev aizņem mazāk par divdesmit četrām stundām. Un nu tu te vāļājies tik ilgi..Man tevis pietrūkst"
-"Mans dārgais draugs..."- Sarkastiski noteicu, pagriežoties.
"Sveiks, Alekss"
-"Sebastian."
Vīrietis ar ogļu melniem matiem, un naidīgu smīnu, stāvēja tieši man pretī.
"Ko es esmu izdarījis, lai izpelnītos šādu cieņu?"
-"Valdrē domā vai tu esi sācis novirzīties no pareizajām sliedēm..
"Cik es atceros, Valdrē vairs nav mans boss..
-"Ak jā, pareizi..Vegas jaunkundze..Liek nogalināt pašas meitu..Tikai redzi, es nevaru saprast..Kas tev liek vilcināties?
"Varbūt es vienkārši gribu uzzināt šo to par viņas ģimeni..
-"Tad pasteidzies. Savādāk, Valdrē domā, ka man un Odrijai būtu jāiepazīstas."- Viņš čukstēja, turpinot ļauni smīnēt.
"Pasaki Valdrē, lai viņš skatās pār plecu. Nebūtu jauki, ja viņam piepeši kaut kas notiktu, ne tā?
-"Vai tu draudi mafiozo?"
"Es draudu tev."
-"Vai tik kāds nav iemīlējies?"- Sebastians jautāja, ķircinošā priekā saliekot kopā plaukstas.
Turpinādams savu smīnu, viņš atmuguriski atkāpās.
"Laiks..Odrijai tas nav daudz palicis."-

***

"Officiāli, Valdrē aizvien ir mūsu boss, jā. Aleksa tikai dod norādījumus." - Lūks runāja, staigājot no viena istabas gala uz otru.
"Kapēc tu klusē? Tavs klusums mani biedē."

Es pacēlu rokas, ielikdams seju plaukstās
-"Odrija zin par Oliveru, es nezinu kā..bet viņa pazīst Oliveru. Viņa izlasīja īsziņu manā telefonā, un vēl tā bilde, tad kad Damians viņu izsekoja, tas arī ir Olivers."-
"Ko?- Lūks jautāja apstādamies viesistabas vidū.
"Alekss, kāda ir iespēja ka Odrija viņu pazīst? Kā?"
-"es nezinu.."- es nomurmināju.
-"tas pat nav trakākais, trakākais ir tas ka es nevaru, veselas trīs nedēļas es nevaru saņemties, un vienkārši nogalināt to nolādēto meiteni.."- Teicu, jūtot dusmas.
Es piecēlos no dīvāna, un aizgāju līdz istabas skapim.
Izvilku ārā c2 75 ieroci, un pagriezos lai to izšautu, tieši sienā, uz kuras atradās liels putu matracis ar mērķiem.