1.17

752 65 8
                                    

"Dzīves jēga ir atrast patieso sevi. Dzīves nozīme ir nekad nepazaudēt sevi, dēļ citiem."
***
Odrijas sk.p.
***
"Paldies, ka pavadīji mājās."
-"Es tevi neatstātu vienu uz ielām. Ne šeit."- Alekss teica, žilbinošajam smaidam atkal pavīdot.
"Tu tiešām nevari palikt?
Viņš tikai papurināja galvu, atkal pasmaidot.
-"Man ir šis te jāpadara..Bet es būšu rīt.
"Apsoli?"- Jautāju, ielūkojoties zaļajās acīs. Un jau atkal, viņa acis bija nekādas. Ne prieks, ne bēdas. Tās bija tukšas.
-"Es protams dievinu tavu smaidu, bet kapēc tu smaidi?"
-"Em..es..ē..tavas acis? Tās izskatās tukšas, i mean tās gan jau ir tukšas, bet tās izskatās tā, itkā tu būtu miris? Tās ir ļoti skaistas...Tās ir tumšas un...aizmirsti, šo ļoti neērto brīdi...lūdzu.."- Nomurmināju kā maza meitenīte, Aleksam tikai iesmejoties.
"Paldies..tavas acis noteikti neizskatās mirušas, bet skaistas..."- Alekss klusi noteica, ar sānu atspiesdamies pret sētu.
Es tikai pasmaidīju.
Viņš pieliecās, ar otru roku aizlikdams manu matu šķipsnu aiz auss.
"un es apsolu"- viņš nočukstēja.
Es aizliku rokas aiz viņa galvas, un tad kad viņš atkal paskatījās manās acīs, es pastiepos, un noskūpstīju viņu.
Mazs brīdis. Un es nevarēju beigt smaidīt. Alekss satvēra mani aiz vidukļa, un viņš pagriezās, mums samainoties vietām.
Es jutu kā atduros pret sētu, ar savu muguru, vienai Aleksa rokai arī esot pret sētu, tieši pie manas galvas, kamēr viņa otra roka bija uz mana vidukļa.
"Odrij"
-"Kušš.."- klusi izdvesu, atkal pievilkdama viņu sev tuvāk.
Es atkal nezināju ko daru, laikam tas bija viņš.
Viņš mani ietekmēja. Es tikai nezinu, labi vai slikti. Manas rokas jau bija noslīdējušas no viņa matiem, kakla, muguras, līdz brīdim, kamēr tās bija zem viņa krekla.
Viņa roka atlaida manu vidukli, un satvēra vienu no manām rokām.
"man tiešām jāiet."- Viņš noteica, kamēr es ieelpoju.
-"jā"- klusi nočukstēju.
"Nepārproti, es ļoti ļoti gribu palikt...", viņš iesāka, atkal pieliekdamies pie manas auss, "tagad vēl jo vairāk.."
Es atkal jutu savus vaigus, tie palika nedaudz karstāki, un gan jau nedaudz sarkani.
"Alekss..."
-"Mm?"
"Man likās, ka tev jāiet.."- Nosmīnēju, kad notvēru viņa skatienu, kas aplūkoja manu ķermeni. Viņš iekoda lūpā, uz divām sekundēm pievērdams acis.
-"Līdz rītdienai..
Viņš atlaida manu roku, un otru roku, pievilka pie sevis no sētas, man brīvi uzelpojot.
Viņš atkal nostājās pie vārtiņiem, un atvēra tos. Paskatījies uz mani, viņš pasmaidīja.
"Es mīlu tevi." - nočukstēju.
"Odrij..?"- Viņš skaļi noteica, lūkodamies manī ar apjukušu izteiksmi.
"Akdievs..."- Es iesaucos.
"Man..es..man nudien jāiet.."- Ātri nomurmināju, gluži vai zibens ātrumā pagriežoties prom no Aleksa, skrienot uz durvju pusi.
Atverot durvis, vēl pagriezos. Alekss aizvien stāvēja pie vārtiņiem, ar to pašu sejas izteiksmi.
Es aizcērtu durvis, un atspiedos pret tām.

Ko es izdarīju?
Skaļi nopūtos, novilkdama botas, un aizspēru tās uz otru koridora pusi.
Devos uz viesistabu, lai tiktu uz savu istabu. Kāpu augšā pa trepēm. No zila gaisa, no trepju pagrieziena, saskrējos ar Betu.
"Akdievs!"
-"Wow wow wow, lenāk..."- Klusi iespiedzos, Betai apskaujot mani.
"Es nezinu vai es nobijos, bet mana sirds tulīt izlēks pa muti.."- Beta iesmējās.
Es apskāvu meiteni vēl ciešāk.
"Pēdējās divas dienas tu neesi devusi ne ziņu par sevi.."- Nomurmunāju, saraujot kreiso uzaci.
-"Jā..es biju pie Lūka."-
"Tātad viss tiešām kārtībā?"
-"Mhm..".
Atlaidu Betu no apskāviena, viņai turpinot kāpt lejā.
"Hei, Beta..
-"Nu?
"Tu jau prom?
-"Jā, man ir darīšanas.
"Ko tu šeit vispār darīji?"
Beta apstājās, un uz brīdi lūkojās man acīs, neko neteikdama.
"Kā vienmēr, man mājās bija garlaicīgi, tapēc atnācu pie tevis, tevis te nebija, tapēc uzlādēju telefonu, uzkrāsojos, pamērīju dažas tavas drēbes..ā starp citu, savācu to melno kleitu uz lencītēm, atgādini vēlāk atdošu.."- Viņa ātri nomurmināja.
-"Es dievinu tevi. Tu mierīgi atnāc un dzīvo."- Iesmējos.
Beta arī iesmējās, viņas skatienam pievēršoties telefonam, pēc pīkstiena.
"Es labprāt paliktu, bet man tiešām jāskrien. Bučas."
-" jā..atā"- Nopūtos, Betai pasmaidot, un pazūdot koridorā.
Kapēc visiem šodien jāsteidzas?

"Algots slepkava"Tempat cerita menjadi hidup. Temukan sekarang