Eņģeļa sirds

7. Nodaļa

"Man ir ļoti žēl."

"Vienalga. Es tev nepiedošu. Un nepiedošu arī sev."

***

Eiva

Pat nezinu, kādēļ izsaucu Luciferu. Laikam vēl joprojām īsti nespēju noticēt, ka spēju sarunāties ar Sātanu. Manuprāt, vajag izmantot iespēju parunāt ar vissenāko radījumu uz Zemes.

Tā nu tagad stāvu uguns apļa priekšā, pat nezinādama, ko lai pajautā. Vai Jaunava Marija eksistē? Cik eņģeļu ir debesīs? Kā izskatās elle?

-Čau, dārgumiņ! - Lucifers saka ar smīnu sejā, ko izgaismo oranžās uguns liesmas. -Ko gribēji?

Ap viņu ir kāda neizskaidrojama aura. Es pat no šejienes spēju to sajust. Kā statiska elektrība, neredzams spēks, kas virmo Luciferam apkārt. Ja viņš spētu staigāt pa ielām, tad noteikti uzdzītu šermuļus katram garāmgājējam.

-Ēm... Tikai uzdot dažus jautājumus.

-Sailgojies pēc manis?

-Ko? Nē! Nekā tamlīdzīga! - es izsperu it kā aizstāvoties. Ko gan viņš iedomājas, nūģis vecais! Neesmu dēmons, lai ilgotos pēc Sātana.

-Mhm...Kā teiksi, saulīt.

Es pat spēju sajust sarkasmu, ar kādu viņš to pasaka.

Kā es tagad gribu viņam iekraut pa seju un notraukt nost to smīnu, bet tā nav laba doma, jo viņam apkārt kā vairogs slejas uguns siena.

-Aizmirsti. Nevajadzēja tevi izsaukt. Tas ir vienkārši bezjēdz-

-Nu ko uzreiz tik skarbi? - Lucifers skaļi pārtrauc mani pusvārdā. -Man tur ellē nav ko darīt, un tu esi man vienīgā izklaide pa visu dienu.

-Izklaide? Tu to tagad nopietni?! Cerams, tu nomirsi tur, ellē, no garlaicības.

-Nē, nedomāju vis, ņemot vērā faktu, ka tu mani izsauc diezgan bieži.

Riebīgāku, indīgāku un zemiskāku cilvēku ne reizi neesmu sastapusi. Pat manas klasesbiedrenes - dīvas - līdzinās nevainīgām pūciņām viņam blakus.

-Ej tu! - es burtiski izspļauju, kūsādama dusmās.

-Uz kurieni?

-Izdomā pats!

-Kā teiksi, dārgumiņ, - Lucifers parausta plecus un nozūd.

Es iemetu hronometru galda atvilktnē un izlemju piezvanīt Evanam. Jo ātrāk tiksim ar visu skaidrībā, jo drīzāk varēšu tikt no Lucifera vaļā.

-Čau! Kā tev tur iet? - es vaicāju un ar skaļu nopūtu iekrītu gultā.

-Nekā, vēl neesmu ticis līdz Lukasam, te milzīgs sastrēgums, - Evana balss skan attāla un fonā ir dzirdami satiksmes trokšņi.

-Skaidrs...

-Tikai nesaki, ka atkal runāji ar viņu.

Es noklusēju. Acīmredzot, Evanam ar to vien pietiek, jo es dzirdu viņu nopūšamies.

-Eiva, lūdzu, nevajag. Tu nevari zināt, ko tas... Sātans ir ieņēmis galvā. Labāk iemet hronometru skapī.

-Tas gan būtu ironiski, jo tieši tur es viņu atradu.

-Vai tad dzīve nav viena liela ironija? - Evans iesmejas. -Labi, man jākāpj ārā. Es tev vēlāk piezvanīšu. Un nerunā vairāk ar viņu. Okei?

-Okei.

Klausulē atskan pīkstieni, un es izslēdzu telefonu. Evanam taisnība. Es uzvedos kā pēdējā muļķe.

Paņēmusi hronometru, ieroku to dziļi skapī starp drēbēm. Mamma nekad manu istabu nekārto, tāpēc es zinu, ka hronometrs tur būs drošībā.

Varbūt kopā ar Evanu mēs spēsim tikt ar visu galā. Godīgi sakot, man jau sāk palikt baisi.

Negaidot pie ārdurvīm atskan klauvējiens. Vecāki parasti neklauvē.

Es ieskatos actiņā, taču tur neviena nav. Apjukusi, atveru durvis vaļā, taču tajā brīdī manā priekšā izlec kāds stāvs.

-Tikai never ciet durvis, - Džeimss ātri nober, kad jau grasos tieši to darīt.

-Ko tu gribi? - es norūcu, vēl joprojām turēdama durvis pusvirus.

Tas bija viltīgi no viņa puses - pslēpties. Ja es būtu redzējusi, ka klauvējis viņš, es nemūžam nebūtu vaļā vērusi.

-Parunāt.

-Runā.

Džeimss brīdi minstinās, mīņādamies no vienas kājas uz otru. Tik nervozu esmu redzējusi viņu tikai vienu reizi dzīvē - kad pagājšgad Džeimss atzinās man mīlestībā.

-Es apdomāju visu un... - viņš aplaiza lūpas. -Nu- Es nespēju tevi aizmirst. Vispār. Un tāpēc... Vai varam mēs sākt visu no sākuma?

Vispirms Lucifers, tad Džeimss... Tā vien šķiet, ka man nekad nebūs miera.

Es arī nevarēju izmest Džeimsu no prāta. Viņš bija iestrēdzis tur kā abola miza starp zobiem. Nemitīgi nedeva mieru.

Bet es nebiju gatava kāpt vecajos ūdeņos. Vienmēr turu prātā, kas man lika tos pamest.

-Nē, - es papurinu galvu.

-Lūdzu, dod man vēl vienu iespēju. Šoreiz pēdējo. Es apsolu nesalaist visu grīstē.

Džeimss pasper soli man tuvāk, un nu jau mūs šķir vien pāris collas.

-Es nevaru. Piedod... bet es nevaru. Es negribu vairāk ciest. Zini... šķiet, ka man vienai rūpēja tās attiecības, - es auksti iesmejos.

Es gribu viņam ticēt, bet, lai cik iespēju es viņam devu, viss vienmēr beidzās slikti. Un vēlreiz iet tam visam cauri es nevaru. Es vienkārši neizturēšu.

-Lūdzu, Eiva. Es tevi mīlu! - Džeimss pieliek roku man pie vaiga. Negribu to atzīt, bet man pietrūkst viņa pieskārienu.

Džeimss pārvar mazo attālumu, kas mūs šķir un piekļauj savas lūpas manām. Es negaidot atbildu skūpstam.

Varbūt es arī esmu iestāstījusi sev, ka esmu tikusi pāri Džeimsam, bet mana sirds saka pavisam ko citu, un sirdij pavēlēt nevar.