Eņģeļa sirds

23. Nodaļa

"Viņi zina, kur es atrodos," viņš saka. Kaut gan jau ir apokalipse, neizskatās, ka viņš būtu noguris. Es jūtu, kā zeme dreb zem manām kājām. Kaut gan ir dienas vidus, ir tumšs kā peklē. Mākoņi aizseguši sauli.

"Bet tu neesi vainīgs. Viņi nedrīkst tevi nogalināt." Es nekad nesapratīšu viņus. Biju augstākās domās par viņiem.

"Es pieļāvu kļūdu," viņš klusi teic. "Un mani ir jāsoda."

***

Eiva

Vakar izsaucu Luciferu vēl vienu reizi. Viņš turēja savu vārdu un nepieminēja atgadījumu ar sapni, tādēļ mēs ar viņu parunājām par sīkumiem kā jau parasti.

Manu istabu drīz piepilda smiekli un joki, es uzreiz sajūtos dzīvāka Lucifera klātbūtnē. Ikreiz, kad ar viņu runāju, šķiet, ka istabā ir kļuvis gaišāks un vairs nav tik vientuļi un pelēcīgi.

Tikai kādu mirkli pēc tam, kad Lucifers ir pazudis, es apjēdzu, ka uguns siena bija kļuvusi vēl zemāka. Tā jau ir viņam līdz ceļgaliem. Ja Luciferam ir taisnība, un tas tiešām saistīts ar mani, tad, ko es esmu izdarījusi? Visu šo laiku es vienkārši runāju ar Luciferu, un te pēkšņi uguns sāk samazināties.

Es papurinu galvu, saprazdama, ka šie jautājumi atbildes nedos. Tā vietā es sāku pildīt mājasdarbus un salieku visu skolai. Brīdi minstinos, nezinādama, vai iet uz baleta nodarbību. Visi uz mani greizi skatīsies, iespējams smīnēs man aiz muguras. Būs nepatīkami. Bet kad es esmu ļāvusi citiem cilvēkiem traucēt man dzīvot?

Pēc dažām minūtēm nometu pilno baleta somu pie durvīm.

***

Neskatoties uz to, ka pagājušajā reizē baletā negāja labi, es saņemos un deja izdodas. Kādu pusstundu pirms mēģinājuma es pavadīju meditējot, cenšoties izgrūst laukā visas domas par Luciferu. Es sapratu, ka nekam liekam baletā nav vietas. Tas novērš domas no tēla un dejas. Lai uzstātos labi, man ar visu dvēseli un ķermeni ir jāiegrimst dejā.

Pēc trīsdesmit deviņām dienām ir pirmizrāde. Līdz tam laikam man jāiemācās iztukšot savs prāts tā, lai decembrī tas notiktu jau pats no sevis.

Mājās esmu agrāk nekā parasti - ap sešiem. Pa roku galam izpildu mājasdarbus un, pārliecinājusies, ka istabas durvis ir aizslēgtas, izvelku hronometru.

-Sveiks, Lucifer!

-Dārgumiņ, - viņš pamāj man ar galvu. Lucifers smaida, viņa balss ir samtaina un klusa. Kaut kas manā pakrūtē iekņudas, un vēderā sāk virpuļot taureņi.

Taču tie pazūd, tiklīdz ieraugu uguns sienu ap Lucifera kājām. Tā sniedzas viņam tikai līdz pusstilbam. Zemās liesmas vairs tik spoži neizgaismo istabu, siltums lielos viļņos nevirmo man virsū. Tomēr neskatoties uz to, Lucifers šajā brīdī izskatās reālāks nekā jebkad. Agrāk augstā uguns siena padarīja viņa tēlu mistisku un iespējams neeksistējošu. Bet tagad, kad uguns sāk pazust, Lucifers šķiet īstāks. Mainījās viss, tikai ne viņš.

-Ko jaunu pastāstīsi? - Lucifers vaicā.

-Nekā īsti nav. Tas man jau ir kļuvis par ieradumu.

-Kas tieši?

-Izsaukt tevi.

Brīdi Lucifers klusē, bet tad viņš saliek rokas kabatās un plati pasmaida.

-Kamēr gaidīju tevi, atcerējos vienu interesantu atgadījumu ar Senās Ēģiptes faraonu. Vai vēlies paklausīties?

Es iesmejos un iekārtojos krēslā ērtāk.

-Sper laukā!

Stāsts nav garš, bet kodolīgs. Lucifers ir iemācījies lietderīgi izmantot laiku tā, ka mums vēl paliek kādas desmit sekundes.

-Zini, - pēc mirkļa Lucifers piebilst. Viņš acīmredzami vilcinās, jo nepārstāj kodīt lūpu. Viņš skatienu ir piekalis grīdai.

Tad Lucifers ievelk elpu un saka:

-Es pēc tevis ilgojos.

Šajā brīdī viņš izklausās tik vientuļš, viņa balsī es varu saklausīt dziļas sāpes. Taču Lucifera seju izgaismo prieks par to, ka tomēr esmu šeit.

Pirms es apjēdzu, ko teikt, viņš ir nozudis.

Es arī pēc viņa ilgojos. Man viņa pietrūka. Es praktiski visu dienu ne ar vienu nerunāju, vismaz ne no sirds. Tikai banālie "kā tev klājas", "kas jauns". Ar Luciferu vienmēr esmu varējusi runāt atklāti, jo atšķirībā no citiem viņš patiešām klausās.

Manas domas pārtrauc klauvējiens pie istabas durvīm. Es ātri paslēpju hronometru un tikai tad atdaru tās.

-Nu kā tev iet? - mamma vaicā. Neizskatās, ka viņa taisās ieiet istabā; acīmredzot saruna būs īsa.

-Labi.

-Mēs ar tēti domājām, ka varētu šodien aiziet visi vakariņās uz kādu restorānu, - mamma piedāvā.

Izklausās pēc labas domas, mēs sen visi kopā neesam nekur gājuši.

-Būtu ļoti jauki!

-Nu tad ap septiņiem esi gatava, labi?

Es pamāju un atgriežos savas istabas dziļumos. Kādu brīdi parokos skapī, meklēdama atbilstošu kleitu. Beigās izvelku vienkāršu sarkanas krāsas kleitu līdz ceļgaliem.

Sapinu franču bizi un nedaudz uzkrāsojos. Kad tieku lejā, vecāki jau stāv pie durvīm mēteļos.

Es nevilšus pasmaidu, uzreiz sajuzdamās laimīgāka par to, ka pavadīšu vakaru ģimenes lokā. Man tā ir ļoti pietrūcis.

***

Atbraucam mājās ap vienpadsmitiem, bijām vēl iebraukuši ciemos pie vecmammas. Es uzreiz dodos uz savu istabu, pat neieslēdzu gaismu. Esmu tā nogurusi, ka skaistajā, sarkanajā kleitā atkrītu gultā.

Pārbaudu, vai esmu uzlikusi modinātāju un nolieku telefonu uz naktsskapīša.

Acis līpst ciet, un neilgi pēc tam, kad esmu pārvilkusi segu sev pāri, iegrimstu sapņu pasaulē.

Man nebija ne mazākās jausmas, ka šī nakts mainīs visu manu dzīvi.