Eņģeļa sirds

2. Nodaļa

„Tu taču saproti, ka tās ir beigas?"

„Jā. Es zinu. Bet nespēju aizmirst ne mirkli."

***

Eiva

–Kas tu tāda esi? Vēl viena sātaniste? – atskan kāda vīrieša balss. Es iespiedzos un apcērtos uz riņķi. Mana pirmā doma ir – bēniņi deg! – jo es redzu uguni savu acu priekšā. Taču šī doma izplēn gaisā, tiklīdz saprotu, ka uguns... Neko nededzina. Un aiz uguns sienas ir kāds plecīgs stāvs.

–K- kas tu esi? Kas... notiek? – Es izstostu un jūtu hronometru izkrītam man no rokas. Vīrietis aiz uguns sienas atgāž galvu atpakaļ un sāk skaļi smieties.

–Nevajag spēlēties ar mantiņām, kuras redzi pirmo reizi, – viņš visbeidzot saka un pustumsā redzu paspīdam pērļu baltus zobus. –Saki, kas šodien ir par datumu?

Viņš sāk skatīties apkārt, pētīdams bēniņus un mani noskatīdams no galvas līdz kājām.

–Tu gadījumā neesi Žannas d'Arkas māsīca? Tu galīgi neizskaties pēc tipiskas viduslaiku dāmas. Tavā vecumā visas meitenes ir vai nu precētas vai mūķenes. Izsauci mani, lai pielūgtu? Es, starp citu, nelikšu kādam nelaimīgam jauneklim iemīlēties tevī, pat neprasi.

–K- ko? – es knapi izdvešu, šoka un izbrīna pārņemta. Vai viņš tiešām tikko nosauca mani par pirms sešsimt gadiem mirušas sievietes māsīcu? Un vēl mūķene? Pielūgšana? Par ko viņš runā?

–Neizliecies par kurlu, – viņš pārgriež acis. –Tu dzirdēji, ko es teicu.

Es nesaprotu, kas notiek. Es spēju vien stāvēt un blenzt uz vīrieti savā priekšā. Kā viņš te nokļuva? Es mirkšķinu acis, domādama, ka man rādās. Bet esmu diezgan pārliecināta, ka mans prāts nav spējīgs izveidot kaut ko tik... reālu. Es jūtu uguns karstumu uz savas ādas, viegla dūmu smaka ir piepildījusi visu telpu. Vīrietis uguns centrā tikai nekustīgi stāv un smīn, rokas sakrustojis uz krūtīm.

–Tu varbūt atbildēsi uz manu jautājumu? Godīgi sakot, tu izskaties pēc zivs, kas izmesta krastā.

Es tikai mēmi noplātu muti, un viņš piebilst:

–Un kuru atrija valis.

Mana elpa ir saraustīta, es cenšos nekrist panikā un nomierināties.

–Kas tu esi? – es atkārtoju, šoreiz jau mierīgākā balsī. Man nav ne jausmas, kā šis cilvēks iekļuvis manas mājas bēniņos un, kā uguns spēj degt, bet nededzināt.

Es soli pa solim tuvojos uguns aplim, joprojām nespēdama noticēt, ka tas notiek pa īstam.

–Es? Kas esmu es? – vīrietis pārjautā ar vieglu izsmieklu balsī. –Tev būtu jāpasaka, kas esi tu, jo no tā ir atkarīgs-

Atskan sprakšķis, uguns iegailas spožāk un nodziest pavisam, atstādama vien dažas dzirksteles plīvojam gaisā. Es pārsteigumā nespēju pat paelpot. Kas pie velna te notiek?

Es pieeju tuvāk vietai, kur pirms sekundes bija atradies tas vīrietis. Ne viņa, ne uguns pēdu vairs nav. Pat putekļi uz grīdas nav skarti. Laikam būtu jāpajautā, kas notiek ar mani. Es neko nesaprotu.

Pavērtu muti lēni griežos uz riņķi, meklēdama telpā kaut ko dīvainu, neparastu. Nekā. Vien tās pašas vecās mēbeles un zirnekļu tīkli man virs galvas.

Mans skatiens apstājas pie zelta hronometra, kas vēl joprojām guļ turpat uz grīdas, kur pirmīt biju to nosviedusi. Sekunžu rādītājs ir apstājies. Tas bija veicis vienu apli – tātad sešdesmit sekundes – un apstājies. Es paceļu hronometru un vārajā gaismā, kas iespīd pa šaurajiem bēniņu logiem, nespēju saskatīt neko, kam tur nevajadzētu būt.