Eņģeļa sirds

21. Nodaļa

"Evans mirst manis dēļ. Viņš gribēja tikai labu."

"Es varu viņu izdziedēt."

"Tad dari to."

***

Eiva

Bija pagājušas divas nedēļas kopš vakariņām ar Džeimsa vecākiem. Pa to laiku nekas daudz nebija mainījies - tā pati vienmuļā skola, kuru es centos nebastot; balets un sarunas ar Luciferu.

Es ik dienas uzzināju kaut ko jaunu gan par viņu pašu, gan pasauli. Lucifers bija labs stāstītājs, bija viegli viņā klausīties.

Es uzzināju, ka Lucifera mīļākā krāsa ir balta, jo tā atgādina viņam par mājām; no laikmetiem Luciferam visvairāk patīk jaunākie laiki, jo tad Antons Lavejs uzrakstīja Sātanisko Bībeli. Kopumā varu uzskatīt Luciferu par savu draugu. Pēdējā laikā sapratu, ka Lucifers ir pat labāks draugs nekā Evans. Saprotošāks.

Viņš māk klausīties, vienmēr spēj atrast īstos vārdus un zina, kad labāk neteikt neko. Viņš ir lielisks.

Skola paiet kā parasti - gliemeža gaitā un bez liekiem starpgadījumiem. Baletā gan neiet labi. Esmu tik ļoti aizdomājusies par Luciferu, ka uz sekundi aizmirstu dejas nākamo soli un, ne uz to pusi paspērusi kāju, zaudēju līdzsvaru un nokrītu.

Deju zāle iegrimst klusumā. Kopš Cukurplūmju fejas dejas iemācīšanās es ne reizi nebiju kļūdījusies. Nevienu pašu reizi.

-Eiva? Vai viss kārtībā? - deju skolotāja vaicā acīmredzami uztraukusies. Viņa uzliek plaukstu uz mana pleca un palīdz piecelties. -Nesavainojies?

-Nē... - es tikko dzirdami nočukstu. -Nē, viss ir labi.

-Ej, atpūties. Ja vēlies parunāt, es vienmēr esmu te.

Mana rīkle ir aizžņaugta, un es nespēju vairs izdvest ne skaņu pār lūpām. Tāpēc vienkārši pamāju un eju uz zāles tālāko galu.

Sēžu uz grīdas un nespēju beigt sevi nosodīt. Kā es tā varēju? Vajadzēja koncentrēties uz deju nevis uz Luciferu. Man tas vienmēr bija izdevies un tagad...

Es aizeju no baleta studijas agrāk, pat neatvadījusies. Nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka nākamajā nodarbībā visi runās par manu neveiksmi vien. Baletā ir pietiekami daudz skaudīgu cilvēku. Izlemju rītdien uz baletu neiet.

Mamma uzreiz pamana, ka mājās esmu agrāk nekā parasti, taču neko nesaka. Viņa zina, ja nespēšu tikt ar kaut ko pati galā, tad lūgšu viņas palīdzību. Mamma lieki nejaucas manā dzīvē.

Pēc karstas, pārdomu pilnas dušas uzvelku savu mīļāko pidžamu un sniedzos pēc hronometra, kā ierasts.

-Sveika, dārgumiņ!

-Sveiks.

-O! Skaista pidžamma! - Lucifers pasmaida jau platāk. -Ar vienradžiem!

Paskatos lejup uz savu rozā pidžamu ar baltajiem vienradžiem. Zinu, tā ir komiska, bet man to dāvināja Evans dzimšanas dienā. Atmiņas par Evanu liek sirdij iesmelgties, tapēc es apslāpēju visas domas par viņu.

-Beidz smieties! Tavai zināšanai tā bija dāvana, tā ka es to nepirku.

Lucifers pieliek plaukstu mutei priekšā, bet es tik un tā redzu, ka viņš smejas. Riebeklis.

Viņa acis aizrautīgi dzirkst istabas pustumsā, esmu ieslēgusi tikai galda lampu.

-Labi, labi, vienradzīt! - Lucifers uzliek sejai nopietnu masku.