Eņģeļa sirds

20. Nodaļa

"Man vajadzēja ierasties agrāk."

"Vajadzēja gan."

***

Eiva

Kad atnāku uz skolu, pēc ieraduma meklēju Evanu cilvēku jūrā, taču atceros, ka viņš vairs neapmeklēs skolu. Nu un labi. Ja viņš te būtu, es viņam uzsistu zilu aci. Viņš grib iznīcināt hronometru – maita tāds. Evanam nav ne jausmas, kāds Lucifers ir patiesībā, bet viņš ņem un akli notic iepotētajiem stereotipiem un metas meklēt veidus, kā iznīcināt hronometru. Viņš tam pat tuvu netiks.

Katra mācību stunda rit ļoti lēni, ik pēc piecām minūtēm ieskatos telefonā. Jau nodomāju aiziet pie medmāsas un pateikt, ka man ir slikti, bet tūlīt pat atmetu šo domu. Es nevaru pamest skolu Lucifera dēļ. Tiesa, es alkstu pēc mūsu sarunām, bet man ir pienākumi, kas jāizpilda.

Kad ir palikušas vēl divas stundas līdz skolas beigām, es skaļi novaidos, likdama dažām galvām gaitenī pagriezties uz manu pusi. Jāatzīst, bez Evana skolā ir garlaicīgi. Ar viņu divatā mēs vienmēr atradām veidus, kā īsināt laiku. Tagad tas ir pagātnē.

Tikusi līdz vēstures kabinetam, atkrītu krēslā un vēroju vienmuļo ainavu, kas ietver sevī skolotājas muldoņu, krīta skrapstēšanu pret tāfeli un skolēnu čukstus. Es labāk tagad sēdētu mājās un runātu ar Luciferu, viņa kompānija ir daudz interesantāka nekā šie nūģi.

Drīz vien skola ir galā, un es atviegloti nopūšos. Saule silda manu seju, es atglaužu matus atpakaļ un paceļu seju pret debesīm. Diena ir neparasti skaista. Zilajās debesīs nav neviena mākonīša, gaiss ir vēss, bet patīkami dzestrs. Īsts rudens Bruklinā.

Lēnā tempā eju no autobusa pieturas uz mājām, izbaudot skaisto dienu un spārdot krāsainās koku lapas.

Mamma ir darbā un būs mājās tikai pēc pieciem. Par tēti man nav ne jausmas. Viņš pats sev ir boss, tāpēc nāk mājās kā kuru reizi. Tā ka atlikušo dienas daļu mājās pavadīšu viena. Nu varbūt ne gluži viena.

Ieeju mājās un sajūtu patīkamo, man tik tuvo aromātu. Pankūkas. Mamma pusdienu pārtraukumā bija mājās un sacepa manas mīļākās pankūkas ar kļavu sīrupu. Esmu tās iecienījusi kopš  bērnības. Vēl tagad atceros sestdienas rītus, kad kopā ar ģimeni sēdējām pie galda un mielojāmies ar mammas ceptajām pankūkām.

Nometu somu no pleciem, uztaisu tēju un ātri paēdu. Tikusi istabā, uzreiz dodos pie galda. Izvelku no atvilknes hronometru un pasmaidu. Jau pēc pāris sekundēm pārādās Lucifers ar žilbinoši baltu smaidu.

–Sveika, dārgumiņ!

–Čau, – es saku un ieskatos viņam acīs. Kaut gan tās ir melnas kā nakts, tajās vairs nav tās indīgās dzirksteles, kas bija mūsu pirmās tikšanās brīdī.

–Biji aizgājusi uz skolu, ja jau neizsauci mani agrāk?

Jāatzīstas, ka vakar nobastoju skolu tikai, lai varētu parunāt ar Luciferu. Un, godīgi sakot, es to nenožēloju. Viņš ir foršs.

–Jā, man ir jāsaņemas, lai pabeigtu šo gadu skolā. Neapmeklējot stundas, es to nepabeigšu, – nopūšos un pievēršu uzmanību ugunij apkārt
Luciferam. Pašā sākumā tā bija viņam līdz viduklim, nesen līdz gurniem, bet tagad – līdz pusstilbam.

–Par ko domā? – Lucifers jautā.

–Es aizdomājos par-

–Par Evanu? Tikai nesaki, ka tev viņa žēl!

–Nē! Tas nav saistīts ar Evanu, – es nopūšos un piekaļu skatienu paklājam. –Uguns siena tev apkārt ir kļuvusi zemāka.

–Atkal? – Lucifers pieliec galvu sānis, pētīdams liesmas. –Jauki. Domā par to, cik gribi, dārgumiņ, es tev ne vārda neteikšu.