Eņģeļa sirds

3. Nodaļa

„Piedod."

„Par ko?"

„Par to, ka..."

„Tā bija mana vaina."

***

Eiva

Es neesmu ticīgā, bet, kas ir Lucifers – to es zinu. Kritušais eņģelis. Sātans.

Vai tiešām tas bija viņš? Pats Sātans? Vai arī tas melnacainais īgņa man sameloja? Jebkurā gadījumā, tagad es to neuzzināšu, jo hronometrs nedarbojas. Ja tā sauktajam Luciferam bija taisnība, tas atsāks darboties tikai pēc stundas. Lieliski.

Man vajag noskaidrot domas. Es nopūšos un, paņēmusi puantes, dodos lejā. Saģērbusies, soļoju uz autobusu, pa ceļam pabrīdinādama Evanu, ka esmu ceļā pie viņa.

Evans dzīvo Kvīnsā, tepat netālu. Jābrauc nav ilgi, pēc septiņām dziesmām esmu klāt. Evana māja ir līdzīga manai, arī divi stāvi un līdzīgs telpu plānojums. Dažreiz man šķiet, ka Evana istabā es pavadu vairāk laika nekā savā.

Durvis man atver Evana mamma – Odrija – un es dzirdu no mājas dziļumiem nākam maigas vijoles skaņas. Izsklausās pēc Vivaldi.

–Ļauj minēt, baleta nodarbību atkal atcēla, – Odrija norāda uz manu baleta somu.

–Jap, – es paraustu plecus. –Tāpēc jau atnācu uz šejieni, nevaru izdzīvot bez baleta ne dienu.

Odrija tikai iesmejas, paver durvis plašāk, un es pa taisno dodos augšup pa kāpnēm.

–Čau, Evan! – es iesaucos, atgrūzdama durvis vaļā tā, ka tās atsitas pret sienu.

–Eiva! – Evans pātrauc spēlēt un aizkaitināti nopūšas. –Pašā skaistākajā vietā! Un varbūt beigsi vienreiz tā virināt manas durvis? Tur sienā drīz jau būs caurums!

Tajā brīdī atlūst mazs sienas apmetuma gabals un nokrīt uz grīdas. Es pievēršu skatienu Evana sejai, mēģinādama no tās nolasīt, man tagad skriet prom vai nē.

–Es pacentīšos vairs tā nedauzīt durvis, – es nevainīgi pasmaidu un nometu savu baleta somu uz grīdas. Evans tai uzmet acis un tikai papurina galvu.

–Labi, velc ārā savas čībiņas, – viņš iesmejas. –Ko tev šodien nospēlēt?

–Pirmkārt, tās sauc par „puantēm" un, otrkārt... Cukurplūmju fejas deju.

–Atkal?! – Evans novaidas.

–Jā, atkal. Man ir galvenā loma, un es gribu, lai viss būtu ideāli.

–Labi jau labi.

Es ātri uzvelku puantes, ierastām kustībām aptīdama lentes ap potītēm. Bodiju un zeķubikses biju uzvilkusi jau mājās, tāpēc atliek vien uzvilkt svārciņus.

Evans atsāk spēlēt Vivaldi, savukārt es tikmēr iesildos. Es nespēju beigt domāt par Luciferu, nespēju saprast, vai kaut kas tāds tiešām ir iespējams. Man šķiet es jūku prātā, Sātans taču neeksistē. Vai ne?

Es aizveru acis un ļaujos mūzikai, cenzdamās aizmirsties dejā. Sāk skanēt Cukurplūmju fejas deja, un es jūtos brīva no visām domām, kas mani nospieda, nedeva mieru. Tagad esmu tikai es un balets.

Tiesa, kaut gan Evana istaba ir diezgan plaša, pilnam dejas izpildījumam tur trūkst vietas. Bet mani tas nekad nav īpaši uztraucis, jo, sperot pirmo dejas soli, pagaist visas bažas. Galvenais ir dejot.

Laiks paskrien nemanot, ārā jau ir pilnīgi satumsis, un realitātē es atgriežos tikai tad, kad iezvanās mans telefons. Mamma.

–Tu esi pie Evana? – viņa vaicā. Es apspiežu nopūtu, kur gan citur pusdeviņos vakarā es varu būt?

–Jā, kā jau vienmēr.

–Tev savu māju nav? Man jau apnika tev trīsreiz nedēļā pakaļ braukt. Varbūt vispār pārvāksies pie Evana dzīvot?! – mammas balsī jau dzirdams viegls aizkaitinājums.

–Tu man atļauj? – es nosmīnu un piemiedzu Evanam ar aci. Paldies Dievam mamma nezina, ka esmu ieslēgusi skaļruni.

–Protams, ka nē, – pilnīgi spēju iedomāties, kā mamma pārgriež acis. – Gaidi, drīz būšu.

Es noauju puantes un iemetu tās somā.

–Es varētu dejot visu nakti, – es murminu sev zem deguna, vērdama ciet somu.

–Ticu, bet es gan nevarētu spēlēt visu nakti, – Evans noliek vijoli un izvingrina kreiso plecu.

–Pie tam, – viņš piebilst, – kaimiņi jau sūdzas, ka es nedodu viņiem mieru vakaros.

–Vai nav vienalga, ko saka kaimiņi? Viņi vienkārši nemāk novērtēt mākslu, – es paraustu plecus. –No citas puses tu pats esi vainīgs, ka atstāj logu vaļā.

–Te ir karsti un smacīgi.

–Atslēdz apkuri. Vai arī nodrošini mani ar telpu, kur dejot, jo gan manā istabā, gan viesistabā vietas ir par maz, – es saku un dodos uz kāpņu pusi.

–Es to atkārtošu vēlreiz un vēlreiz - paprasi vecākus, lai pārbīda vienreiz mēbeles viesistabā! – Evans iesaucas man nopakaļ.

Mamma jau stāv pie piebraucamā ceļa, blāvās laternu gaismas atspīd uz mašīnas tumši zilās virsmas. Spēcīga vēja brāzma sapurina manus matus. Man vienmēr ir patikuši vēsie rudens vakari.

Par Luciferu atceros tikai tad, kad gandrīz jau esmu pie pašām mājām. Ja tā nebija halucinācija, es ar viņu rīt parunāšu.