Eņģeļa sirds

22. Nodaļa

"Mēs nevaram te ilgāk palikt, Eiva."

Es paceļu acis uz vīrieti manā priekšā. Kā gan tas nākas, ka esmu iekūlusies šādās nepatikšanās? Es nezinu.

"Pat ja mēs slēpsimies Sahāras tuksnesī, domā viņi mani neatradīs?"

***

Evans

Divu nedēļu laikā nekas daudz nebija noticis. Ar Lukasu mīņājāmies uz vietas, nespēdami nekur atrast informāciju par Greica dienasgrāmatu, biju aizgājis pie ārstiem un regulāri apmeklēju orķestri.

Arī šodiena nav izņēmums - es tagad lieku vijoli futlārī, kad kāds pieskaras manam elkonim. Pārks.

-Uz dažiem vārdiem, - viņš ar galvu pamāj uz tālāko zāles galu, un es viņam sekoju.

-Nezinu, kā sauc šo fenomenu, bet būtība ir vienkārša, - Pārks saka. -Kad tu paskaties uz kādu dziedātāju korī, tu dzirdi viņa balsi starp visiem pārējiem koristiem. Tāpat ir arī orķestrī. Es laiku pa laikam uzmetu aci uz katru izpildītāju, lai dzirdētu, kā skan. Tu neticēsi, cik daudzi izliekas, ka spēlē.

Pārks iesmejas un nošūpo galvu.

-Es arī dzirdēju, kā spēlē tu, - viņš norāda uz mani. -Un skanēja ļoti labi. No rītdienas spēlēsi pirmajās vijolēs. Paskatīsimies, kā skanēs.

Esmu palicis pavisam mēms un spēju vien truli blenzt uz diriģentu. Tā kā neizskatās, ka viņš joko, es dabūju pār lūpām pateicības vārdus un aši dodos prom.

Pirmās vijoles? Nespēju tam noticēt. Tiesa, es centos no visas sirds, spēlēju ar visu savu dvēseli un izskatās, ka tas ir atmaksājies.

Kad izstāstu mammai notikušo, viņa mani cieši apskauj un saka, ka es esmu nopelnījis vietu pirmajās vijolēs.

Atlikušo vakaru pavadu kopā ar mammu, mēs spēlējam galda spēles, un vēlāk viņa aiziet uz virtuvi gatavot lazanju. Es tikmēr savā istabā meklēju informāciju par Greica dienasgrāmatu, bet, kā jau tas bija gaidāms, nekā nav.

Es izdzirdu mammu runājam ar kādu pa telefonu, kad nokāpju lejā.

-Ne tagad, Stefano, piedod. Mans dēls ir smagi slims.

Šie vārdi liek man sastingt virtuves durvīs. Mamma stāv ar muguru pret mani, viņa vēl nav mani pamanījusi. Kas ir Stefano? Ar ko viņa runā?

-Rīt Evanam divos ir orķestra mēģinājums, vai mēs varētu satikties tajā laikā?

Mamma brīdi klausās, ko acīmredzot Stefano saka otrā klausules galā un tad atbild:

-Jā, labi. Paldies. Līdz rītdienai.

Viņa noliek telefonu un ar rokām atspiežas pret leti. Katlā burbuļo mērce, cepeškrāsns klusi dūc - tās ir vienīgās skaņas virtuvē. Mamma smagi nopūšas, paberzē deniņus un pagriežas.

-Ak Dievs, Evan! - viņa iesaucas, mani ieraudzījusi.

-Piedod, negribēju tevi nobaidīt.

Mamma jau pēc mana balss toņa saprot, ka esmu tur stāvējis jau labu brītiņu.

-Cik daudz tu dzirdēji?

-Nedaudz. Kas ir Stefano?

Mamma dziļi izelpo un norāda uz ēdamistabu.

-Aprunāsimies?

Es viņai sekoju, un, kad esam apsēdušies pie galda, mamma kādu brīdi klusē un nervozi košļā lūpu.