„Varēja būt arī ļaunāk."
„Nevarēja gan. Kas vēl man būtu jāzaudē, lai kļūtu ļaunāk?"
„Man žēl..."
„Aizmirsti."
***
Eiva
Par laimi šodien baleta nodarbība notiks. Tā notiek vēlu, ap sešiem vakarā. Līdz studijai es parasti tieku pati, tomēr atpakaļ uz mājām gan braucu ar mammu. Neesmu idiote, lai viena astoņos vakarā ietu cauri Ņujorkai.
Atnāku uz studiju pirmā, kā jau tas bieži notiek. Mūsu grupā ir tikai divpadsmit cilvēki: septiņas meitenes un pieci puiši. Jāteic, mums ir ļoti paveicies ar skolotāju. Terēze ir vienkārši svētā! Viņa nav viena no tām riebīgajām raganām, kuras pieprasa neiespējamo no saviem audzēkņiem. Tiesa, Terēze ir stingra, bet tādai jau ir jābūt labai skolotājai.
Drīz vien zāle ir pilna. Mēs ar meitenēm pļāpājam kamēr pārģērbjamies. Manas attiecības ar viņām ir tīri neko, taču vistuvākā gan ir Nīna.
Mums ir ļoti daudz kopīgu interešu un hobiju. Lielākais gan ir balets, protams, tomēr esam radniecīgas dvēseles arī ēdienu un seriālu jautājumos.
-Redzēji jauno sēriju? - viņa vaicā, vilkdama džemperi pāri galvai.
-Kur?
-Simtnieks. Beigas mani vienkārši nosita! Tur-
-Nē, nē, nē! - es iesaucos un aizlieku rokas Nīnas mutei priekšā. -Nesaki neko, es vēl neskatījos!
Viņa iesmejas un aizgrūž manu roku prom.
-Labi, jau labi!
Nodarbība sākas, un mēs visi ieņemam savas vietas pie spoguļu sienas.
-Divdesmit ceturtajā decembrī ir uzvedums, tā kā saņemieties un neizliecieties par nevarīgiem puņķiem! - Terēze skaļā balsī nosaka, salikusi rokas uz gurniem. -Jūs visu varat. Ne par velti esat uz šejieni atnākuši. Un tagad - iesildieties!
-Kā tev vispār pa dzīvi iet? - Nīna pačukst kamēr stiepju kājas.
-Godīgi? Nedaudz traki, - paraustu plecus. -Daudz kas ir noticis.
-Un tas ir...?
-Nekas nopietns, - es izvairīgi atbildu. Par laimi stāvu ar muguru pret Nīnu, nav vismaz jāmelo viņai acīs skatoties. -Sīkumi, kuru vienkārši ir ļoti daudz.
-Skaidrs, - dzirdu Nīnu iesmejamies. -Starp citu, šorīt satiku tādu smuku puisi. Blonds, garš...
Nīnas balss nobālē, jo es vienkārši pārstāju klausīties. Esmu tik ļoti sakoncentrējusies uz savām kustībām, ka visa pasaule izzūd tālumā.
Nīna nekad nedusmojas par to, viņa saprot.
***
-Tomēr atcerējies par mani? - Lucifers vaicā rāmā balsī, pētot savus nagus.
Tiklīdz tiku mājās, es uzreiz uzspiedu uz hronometra pogas. Ir šis tas jāpaveic.
-Kā pagāja randiņš ar velnu? - es sarkastiski jautāju un sakrustoju rokas uz krūtīm. Viņš nav vienīgais, kurš var atļauties būt riebīgs.
-Diemžēl manā cellē velnu nav, - Lucifers norūc un sabāž rokas bikšu kabatās. Jāteic, kostīms viņam ir no dārgajiem. Purpursarkans krekls, melna žakete un buktētas bikses. Stilīgi.
Es ātri aizgaiņāju šīs domas prom un pievēršos svarīgākām lietām.
-Es tevi izsaucu nevis, lai strīdētos, bet gan, lai noskaidrotu dažas lietas. Labi?
-Piemēram.
-Kad es hronometru biju nometusi uz grīdas bēniņos-
-Idiote, - Lucifers nomurmina, bet es nepievēršu tam uzmanību.
-uz tā nebija nevienas skrambas. Tas ir burvju hronometrs?
-Nē, elle! - Lucifers iesaucas. -Tas ir parasts zelta hronometrs, pie kura piesaistīts Sātans!
Lucifera sarkasms tek viņam ārā pa ausīm. Izskatās, ka ellē viņam bija ļoti vientuļi.
-Man vajag ar tevi panākt vienošanos nevis strīdēties, - saku, bet Lucifers tikai iesmejas.
-Mēs pat neesam sākuši strīdēties, dārgumiņ. Un es ceru, ka tu zini - visas vienošanās paraksta ar asinīm.
-Ko?! - nespēju noticēt savām ausīm. Vienošanās ar asinīm? Šķiet, ka viņam nav visi mājās.
-Aizmirsti, - Lucifers aizkaitināti nopūšas. - Ko gribi?
Es neatbildu, tikai dodos pie grāmatu plaukta viņam aiz muguras. Tur esmu noglabājusi Džeimsa bildi. Es to izvelku un parādu Luciferam.
-Tu vari tikt no viņa vaļā?
-Izvārīt dzīvu vai izlaist asinis? - viņš saka tā it kā vaicātu man, vai gribu liellopu vai vistas burgeru.
-Ko? Nē, taču! Man vienkārši vajag, lai viņš liek mani mierā.
-Mirušie parasti netraucē, - Lucifers nosmīn un tad piemetina, - ja nu vienīgi tie neatgriežas kā poltergeisti. Tad gan ir čābīgi.
-Man nevajag, lai tu viņu-
Tomēr es nepaspēju pateikt visu līdz galam, jo Lucifers un uguns pazūd. Minūte ir beigusies.
Kādu brīdi palieku stāvam istabas vidū, juzdama dīvainu sajūtu virmojam manī. Tikai pirms dažām sekundēm uguns sildīja mani, un tagad istaba šķiet auksta un tukša.
Es pasmaidu un izņemu grāmatu plauktā paslēpto videokameru. Apturējusi ierakstu, izņemu atmiņas karti un ievietoju to datorā. Video ielādējas un es atgāžos krēslā, juzdama atvieglojuma vilni. Man izdevās. Izdevās.
Tagad Evans man tiešām ticēs.
आप पढ़ रहे हैं
Eņģeļa sirds
काल्पनिकVai vēl kāds var tik ļoti sabojāt dzīvi kā pats Sātans? Eiva Linna tādu notikumu pagriezienu nebija gaidījusi. Viņas rokās ir zelta hronometrs, kurā ieslodzīts Lucifers un ar to līdzi nāk arī daudz noslēpumu, nodevības un melu. Tomēr Sātans nav nema...
