Eņģeļa sirds

4. Nodaļa

„Zini, tu būtu varējis visu novērst. Kāpēc tu to nedarīji?"

„Es nebiju iedomājies, ka viss varētu izvērsties šādi."

***

Eiva

Pabāžu galvu gaitenī. Klusums. Vecāki droši vien pat nenojauta, ka es nemaz netaisījos doties uz skolu. Jāteic, jūtos diezgan slikti tā rīkodamās. Nekad dzīvē neesmu bastojusi skolu, un tagad mani moka sirdsapziņas pārmetumi. Manā dzīvē nekas pārdabisks nav noticis, tāpēc izlemju, ka ir vērts izlaist pāris mācību stundas, lai tiktu skaidrībā ar to, kas notiek.

Nokāpju lejā uz virtuvi un sacepju vafeles sev un Evanam. Vakar biju aizsūtījusi Evanam īsziņu, teikdama, lai nobasto skolu un atnāk pie manis. Esmu gatava viņam visu izstāstīt. Kad jau leju Nutellu uz sava šķīvja, atskan durvju zvans.

–Es jau domāju, ka negribi iet uz skolu, jo tev pumpa izsprāga deguna galā. Tomēr pumpu neredzu, tātad – runa ir par kaut ko nopietnu.

Es pasmaidu un paveru durvis plašāk. Lūk, tāpēc Evans ir mans labākais draugs. Mēs ar viņu esam kā radniecīgas dvēseles.

Mēs nesteidzīgi apēdam vafeles, un es iemetu šķīvjus trauku mazgājamajā mašīnā. Pat nezinu, no kura gala sākt.

–Zini, man tev kaut kas jāpastāsta, – Evans negaidot saka, piekalis skatienu galdam. –Es-

–Kas noticis? – protams, esmu ievērojusi, ka Evans pēdējā laikā kļuvis kaut kāds dīvains. Bet pašlaik viņš izskatās tā it kā gaidītu nāves spriedumu.

–Tevi tas iespējams šokēs, bet es-

Pēkšņi atskan skaļa pīkstoņa, nostrādā dūmu detektors. Kamēr mēs ar Evanu runājām, es pavisam biju aizmirsusi par desiņām, kas cepās uz pannas, un tagad visa virtuve ir dūmos.

Es pielecu kājās un uzkāpju uz letes, lai uzspiestu signalizācijas atslēgšanas pogu. Evans pa to laiku iemet karsto pannu izlietnē un atslēdz plīti.

Es atrauju vaļā abus logus, kas ir plašajā virtuvē un mēģinu ar dvieli aizgaiņāt dūmus uz tuvākā loga pusi.

–Sūdi vagā, – nošņācos. Mazāk nekā pusi dienas esmu viena mājās un jau gandrīz izraisīju ugunsgrēku.

–Viss būs labi, necepinies, – Evans saka. –Tu taču virtuvi nenodedzināji.

–Pagaidām, – nomurminu un nometu pēc dūmiem smirdošo dvieli uz galda. Šodien vispār smadzenēs nervi kopā nesaslēdzas. Visu rītu esmu kā uz adatām, nespēdama izmest no galvas Luciferu. Varbūt tās bija masveida halucinācijas, un Evans tagad tikai par velti kavē skolu?

Es dziļi izelpoju, nespēdama noticēt, ka jau neuzticos pašas prātam. Man tas ir kādam jāizstāsta. Vismaz Evanam.

–Ejam, – saku un dodos uz kāpņu pusi, – vēlos tev kaut ko parādīt.

Kad esam manā istabā, es metos pie galda atvilktnes un atveru to vaļā. Pagriežos pret Evanu, hronometru turēdama aiz muguras.

–Es zinu, ka tas, ko tev teikšu izklausīsies pēc psihiatriskās klīnikas pacientes stāsta, bet- – mana balss aizlūst. Pat nezinu, kādā veidā man Evanam vajadzētu pastāstīt, ka hronometrā ir Sātans.

Es nolieku to uz galda un paberzēju pieri, juzdamās vienkārši nožēlojami. Laikam vieglāk būs vienkārši ieslēgt hronometru. Tad jau redzēsim, vai esmu pie pilna prāta.

–Vai tas ir... hronometrs? – Evans sarauc pieri, pētīdams zeltaino ierīci.

Es pārgriežu acis. Ir skaidri redzams – Evanam sāk rasties aizdomas, ka man trūkst dažu skrūvīšu galvā.