Eņģeļa sirds

18. Nodaļa

"Uz kurieni tu ej?!"

"Visu izlabot."

***

Eiva

Mūzika pulsē cauri visam manam ķermenim kā asinis pa vēnām. Es jūtu katru muskuli, katra kustība ir manā varā. Vēl viens solis, vēl viens lēciens, un deja tiek austa kā audekls stellēs. Cukurplūmju fejas melodija tuvojas beigām, un ar katru soli esmu tuvāk nobeigumam. Deja ir galā, un es sastingstu. Atskan aplausi.

–Perfekti! – deju skolotāja paslavē. –Kā vienmēr perfekti! Šoreiz tu lieliski iejuties tēlā.

Es pateicos un aizeju uz deju zāles tālāko galu pēc ūdens.

–Nu ko, – Nīna man šķībi uzsmaida, – izskatās, ka vari vairs nepūlēties vaiga sviedros. Deja tev padodas.

–Ja es izlaidīšu kaut vienu nodarbību, skolotāja mani nositīs.

–Nenositīs gan, tu esi viņas zvaigzne. Tu tikai pagaidi, vēl daži uzvedumi un tevi pamanīs kāda perspektīva baleta studija.

Es notupstos, turēdama ūdens pudeli rokās. Nīnai ir taisnība, esmu viena no labākajām dejotājām. Bet es nevēlos pelnīt iztiku dejojot. Es dievinu baletu, tas tiesa, bet es jūtu, ka tas nav tas, ar ko es vēlos saistīt savu dzīvi.

Baleta studijā es pavadu vēl divas stundas un tikai tad mūs palaiž uz mājām. Pirmizrāde būs decembrī, oktobris jau iet uz beigām, tā ka tehniski ir palicis tikai pusotrs mēnesis.

Kad atgriežos mājās, ir jau gandrīz deviņi vakarā. Es paēdu vieglas vakariņas un ieslēdzos savā istabā. Visu dienu ar nepacietību gaidīju to mirkli, kad varēšu parunāt ar Luciferu.

–Čau, dārgumiņ!

Man šķiet es jau sāku pierast pie šīs frāzes.

–Un kā tad man saukt tevi? – es vaicāju.

–Elles valdnieks, Jūsu Gaišība, Jūsu Karaliskā Augstība un tamlīdzīgi.

–Tev vienam būs par daudz šo titulu. Palikšu pie vienkārši būtnes no Elles dziļumiem.

–Kā skola? – Lucifers ātri nomaina tēmu. –Vai jūs vēl joprojām sit ar pagalēm un liek stāvēt uz zirņiem?

–Par laimi, nē. Mūsdienās viss ir daudz civilizētāks.

–Vai kari vēl notiek?

Kaut gan Lucifera jautājums mani samulsina, es pamāju ar galvu.

–Jā, bet kā tas-

–Tad civilizētāk tomēr nav kļuvis, – vīrietis parausta plecus. –Bet es jau nesūdzos, tieši kari ir dēmonu iztikas veids.

–Dēmoni eksistē?

–Nē, nemels niekus! – Lucifers sarkastiski novelk, atmezdams ar roku. –Pārdabiskas lietas taču neeksistē. Kaut gan, nē. Es eksistēju.

Es tikai pārgriežu acis, tomēr pasmaidu. Kāds māk uzlabot dienu.

–Kāpēc dēmoni pieļāva tavu ieslodzīšanu?

–Jo viņi ir pārāk stulbi. Dēmoni alkst pēc brīvības, es tam biju tikai traucēklis.

–Tātad tu viņus kontrolē?

–Kontrolēju, – Lucifers uzsver pagātnes formu. –Nu jau vairs ne. Un baidos, ka man ir jāiet.

Acīmredzot Lucifers, pat neskatoties pulkstenī, jau jūt, ka minūte drīz beigsies.