Eņģeļa sirds

13. Nodaļa

"Ko tu pateiksi saviem vecākiem?"

"Neko. Es neteikšu neko, ja tu novāksi pierādījumus."

***

Eiva

Telefons bija izlādējies, tāpēc saņēmu Evana ziņu tikai pēc deviņiem vakarā. Kad es viņam zvanīju, viņš neatbildēja, un nopūtusies, es iemetu telefonu gultā.

Tā vienmēr notiek - pārzvani cilvēkam un viņš neceļ.

Es pabeidzu pildīt mājasdarbus, uzrakstu eseju vēsturē un jau esmu gatava iet gulēt. Pirksti niez izsaukt Luciferu, es vēlos uzzināt vairāk par viņu, iepazīt viņu. Taču ātri atmetu šo domu malā, jo esmu jau pidžamā.

Nekas, rīt būs jauna diena, un man būs iespēja ar viņu kārtīgi parunāt.

***

Mani pārsteidz tas, ka Evana nav skolā. Ieskatos telefonā, taču nekādu īsziņu no viņa nav. Viņš parasti brīdina mani, ja neatnāks uz stundām.

Starpbrīdī mēģinu zvanīt Evanam, taču izskatās, ka telefons ir izslēgts. Tas galīgi pēc viņa neizskatās.

Pēc garas, vienmuļas dienas skolā, uzreiz dodos uz baleta nodarbību. Pa ceļam zvanīja mamma, aicināja mani aiziet pie Danielas uz slimnīcu, tomēr es atsakos. Man ir jāpaspēj parunāt ar Luciferu pirms vecāki atbrauc mājās.

Uz pusotru stundu gan dejas, gan Nīna palīdz aizmirst smagumu krūtīs, taču, kad pēdējā nots ir izskanējusi, vēderā kaut kas iekņudas, radīdams sliktu priekšnojautu.

Kaut kas noteikti nebija kārtībā.

Ātri pārģērbusies, steidzos uz Evana mājām. Pilsētā kā jau parasti ir sastrēgumi, adrenalīns kūsā asinīs, un es pāris reizrs gribu vienkārši izlēkt no autobusa un skriet kājām.

Beidzot, kad esmu klāt, es skaļi pieklauvēju pie durvīm.

Klusums.

-Evan?

Es pieklauvēju vēlreiz, ielūkodamās nelielajā lodziņā pie durvīm. Kluss kā kapsētā.

Izlemju piezvanīt Odrijai, taču arī viņa neceļ klausuli. Tagad vairs nav joki. Mana sirds dauzās krūtīs, un iekšas sagriežas čokurā. Kaut kas noteikti ir noticis.

Es zvanu vēlreiz, gan Evanam, gan Odrijai, taču bez rezultātiem.

Pēc pāris minūtēm es saprotu, ka mani pūliņi diez vai vainagosies ar panākumiem. Pēdējo reizi uzmetusi acis tukšajai mājai, dodos uz autobusa pieturu.

Mājās es nespēju domāt ne par ko citu, kā vien Evanu. Pēc ātrām vakariņām es atkal viņam piezvanu, taču arī šoreiz - nekā.

Tikusi istabā, apsēžos uz krēsla un nopūšos. Neziņa ir mokoša.

Es izvelku hronometru no atvilktnes un pēc nelielas vilcināšanās nospiežu pogu.

-Sveika, dārgumiņ! - Lucifers plati smaida kā cilvēki reklāmās par zobu pastām. -Tu nu gan izskaties drūma.

-Man šķiet, ar Evanu kaut kas ir noticis, - es paberzēju pieri. -Nevaru viņu sazvanīt.

-Savu roku tur pielicis es noteikti neesmu. Klusa cilvēka pazušana nav mana metode.

-Nav īstais laiks jokiem, - es pikti nomurminu. -Es uztraucos.

-Cilvēki tāpat vien nepazūd, - Lucifers nosaka. -Agrāk vai vēlāk tu uzzināsi, kas par lietu.

-Cerams.

-Kā pagāja diena kopumā?

-Tīri neko. Nodevu eseju skolā, biju baleta nodarbībā un nesatiku Džeimsu.

-Kas ir... esseja? - Lucifers paceļ uzaci. Es iesmejos, pārsteigta par to, ka viņš nezina tādu ikdienišķu lietu.

-Eseja ir katra skolēna bieds un ļaunākais naktsmurgs. Ja tev vajag padomu par spīdzināšanas metodēm, liec cilvēkiem rakstīt esejas par dīvainām tēmām.

Istabu piepilda Lucifera smiekli, un gaisotne uzreiz kļūst nesaspringtāka. Es sajūtos vieglāk, izstāstījusi visu Luciferam.

-Paldies, ka uzklausīji, - es beidzot saku, viņam uzsmaidīdama.

Lucifers tikai atmet ar roku.

-Nav par ko. Turklāt, ausu aizbāžņu man nav, tādēļ nekas cits neatliek. Taču es nesūdzos. Ir patīkami ar kādu parunāt.

-Piekrītu, - es pamāju. -Ko tu parasti dari Ellē?

-Dzeru, - Lucifers parausta plecus. -Man tur ir pudele, kurā viskijs nekad nebeidzas.

-Un... viss? Tu tikai dzer?

-Jap, piedzeros, atslēdzos un atkal piedzeros. Un tā pa riņķi.

-Tu sabendēsi savas aknas, - es saku, mēģinādama iedomāties, kā tas ir - vienmēr būt pilnā.

-Ja parunāsi ar mani katru dienu, tad es apsolu, ka nedzeršu, - Lucifers piemiedz man ar aci. -Tu izglābsi mani gan no vientulības, gan no aknu slimībām.

Es tikai papurinu galvu, tomēr smaidu. Nespēju noticēt, ka Sātanam var būt tik laba humora izjūta.

Man izdodas viņu izsaukt vēl vienu reizi pirms atbrauc vecāki. To īso, sešdesmit sekunžu laikā es uzzināju to, ka cilvēki eksistējuši vienā laikā ar dinozauriem un ka Marija Antuanete bijusi kaislīga māksliniece.

Protams, nevienam par šiem faktiem es stāstīt nedrīkstu, tāpat tie izklausās neticami. Tomēr nedomāju, ka Lucifers man melotu par tādu sīkumu kā dinozauri, viņš pat nosauca dažus ticamus argumentus.

Kad vecāki atbrauc, es izstāstu mammai par Evanu. Viņa apsola piezvanīt uz Odrijas darbu un censties izdibināt kaut ko vairāk, tomēr neko nesola.

Dodos gulēt nemierīgu sirdi, nespēdama no galvas izmest ne Evanu, ne Luciferu.

Kad esmu uz miega sliekšņa, visas domas izplānē nebūtībā, atstādamas vien bildi ar smaidošu Luciferu.