Eņģeļa sirds

1. Nodaļa

„Un ko tu tagad taisies darīt, Eiva?"

„Neko. Dzīvot tālāk."

***

Eiva

Es zinu, ka dzīvē man parasti neveicas, bet šis jau ir par daudz.

Vispirms nokavēju uz skolu, neuzrakstīju pārbaudes darbu bioloģijā, tad vēl Džeimss nelikās mierā, kaut gan jau simtiem reižu esmu viņam teikusi, ka ar mums ir cauri. Evans izturējās kā divreiz nogalināts zombijs, viņš to novēla uz galvassāpēm. Baleta nodarbības šodien atcēla, atpakaļceļā uz mājām sāka līt, un es izmirku līdz pēdējai vīlītei. Mamma lika sakārtot bēniņus, kuros laikam jau ir iedzīvojusies zirnekļu kolonija, un tur vēl Sātans parādās!

Mana dzīve ir ļoti parasta. Man ir mīloša ģimene: mamma - Džanīna, kura dzer pārāk daudz kafijas, un tētis - Roberts, kurš praktiski nekad neatraujas no sava telefona. Mēs dzīvojam nelielā divstāvu mājā Bruklinā, es mācos Midvudas vidusskolā, vienpadsmitajā klasē. Nevaru teikt, ka esmu teicamniece, taču par pilnīgu lūzeri mani nosaukt nevar. Esmu vienā klasē ar manu labāko draugu Evanu Veildu.

Ar klasesbiedriem man diemžēl nav diez ko paveicies, jo viena puse no tiem ir skolas huligāni un otra puse - Džeimsa sabiedrotie ar viņu pašu priekšgalā. Kādreiz ar Džeimsu bijām pāris, taču viņš drīz sāka visu uzmanību veltīt saviem jurista karjeras plāniem, un beigu beigās mums vairs nebija nekā kopīga. Es jutos kā tukša vieta viņam blakus, tāpēc pārtraucu mūsu attiecības. Tomēr izskatās, ka Džeimss negrasās padoties.

Katru darba dienu es dodos uz baleta nodarbībām, nodarbojos ar to jau kopš četru gadu vecuma. Balets ir kļuvis par daļu no manis, man tas ir tik dabisks kā elpošana. Droši vien tieši dejas ir tas, kas padara manu dzīvi piesātinātu.

Bet atgriezīsimies pie Sātana.

Nebūtu nemaz tik traki tīrīt bēniņus, ja vien tur būtu gaisma un svaigs gaiss nevis sasmacis un pēc pelējuma smaržojošs.

Mammai bija desmit - desmit! - gadi, lai aizvāktu no turienes visu lieko, bet, nē! Kamēr tante Heidena bija vēl dzīva, tur neko nedrīkstēja aiztikt! Laiki mainās, tante Heidena nomira pirms pāris mēnešiem, un man nu ir jāsakārto bēniņi. Vienmēr es esmu tā, kurai viss ir jāsaved kārtībā.

Lieta tāda, ka šo māju mēs dabūjām no Heidenas - mammas vecākās māsas. Heidena teica, ka bēniņos atrodas daudz viņai vērtīgu lietu, kuras viņa nevarot izvākt, jo pārceļas dzīvot uz nelielu dzīvokli, kur tam visam vienkārši nebūtu vietas. Tā nu mamma bēniņos nelīda, un arī ne man, ne tētim tas ne reizi nebija ienācis prātā.

Pirms kāda laika Heidenai konstatēja ļaundabīgu audzēju smadzenēs, un viņa drīz vien pameta šo pasauli. Tagad mammai ir visas tiesības atbrīvot bēniņus no visa, kas palicis pāri no Heidenas dzīves.

Lēni uzvelkos augšā pa kāpnēm, vienā rokā turēdama atkritumu maisu, otrā - lukturi. Vai tiešām pa desmit gadiem nevarēja te ielikt kādu spuldzīti?

-Ir vēl trakāk, nekā biju iedomājusies, - nomurminu sev zem deguna, kad esmu augšā. Visas mantas klāj melnas plastmasas plēves, putekļu kārta ir vismaz desmit centimetrus bieza - grīda šausmīgi čīkst, un katrā spraugā ir zirnekļu tīkli. Vienkārši burvīgi!

Atvelku vienu no plēvēm, un skatam paveras vecs televizors ar vismazāko ekrānu pasaulē. Tam blakus ir kumode ar galda lampu uz tās. Viss ir tik vecs un nodzeltējis...

Zem nākamās plēves ir rakstāmgalds, jāteic, vēl diezgan labā stāvoklī. Ziņkāres dzīta, parakņājos atvilknēs, taču tur atrodu tikai kaut kādus apdrukātus papīrus un zīmuļus. Es ceru, ka mamma negrib, lai es nonesu šo galdu lejā... Un ko te vispār var kārtot? Ja nu vienīgi apslaucīt putekļus un izmazgāt grīdu.

Tā izstaigāju visus bēniņus, celdama nost plēves un samezdama maisā visādus papīrus un sīkas lietas, kuras varu mierīgi pacelt ar vienu roku. Ja es būtu Supersieviete, tad droši vien arī televizoru iemestu maisā, bet realitāte ir un paliek realitāte - es esmu parasts cilvēks, kas rakņājas tumšos bēniņos ar lukturi starp zobiem.

Beidzot palika vien dažas neatsegtas mantas. Pieeju pie tuvākās plēves un norauju to nost.

Skapis. Drēbju skapis. Tāda sajūta, ka Heidena bēniņos turējusi visas mēbeles, kurām vajadzētu atrasties lejasstāvā. Atveru skapi, un manu skatu priecē vien daži pakaramie, kuri tūlīt pat tiek iesviesti maisā. Paspīdinu ar lukturi pa skapja kaktiem, ja nu kaut kas tur aizķēries.

Manu skatienu piesaista caurums skapja grīdas vidū. Acīmredzot, tur agrāk bija dēlis. Paspīdinu tur ar lukturi un ieraugu kvadrātainu priekšmetu. Es uzmanīgi iebāžu tur roku un izvelku melnu kartona kastīti. Noņemu vāciņu un ieskatos iekšā. Nekas dižs tur nav, vien kaut kas ietīts baltā papīrā; ielieku lukturi atpakaļ starp zobiem un ar abām rokām atbīdu papīru malā.

Man aizraujas elpa, un es spēju vien truli blenzt uz priekšmetu, kas guļ kastes apakšā. Luktura gaisma atstarojas uz spīdīgas virsmas zeltainā krāsā. Manā priekšā guļ hronometrs un diezgan pārliecinoši izskatās, ka tas ir apzeltīts.

Es paņemu hronometru rokā un uzspiežu uz pogas. Interesanti, tas vēl darbojas? Atskan apzeltītās bultiņas ritmiskie tikšķi. Grīda nodreb, un iedegas gaisma.

Bēniņos nav spuldžu.