Eņģeļa sirds

12. Nodaļa

"Neviens mani nepiespieda. Tas ir mans pienākums palīdzēt cilvēkiem."

"Un cik daudziem tu esi palīdzējis?"

***

Evans

Es zinu, ka nevajadzēja Lukasam stāstīt pat Luciferu un hronometru. Bet man nebija izvēles.

Lukass atteicās man palīdzēt, jo baidījās, ka esmu iepinies nelegālās saistībās.

Tā nu man vajadzēja pateikt Lukasam patiesību, jo man bija vajadzīga viņa palīdzība. Lukass bija profesionālis datoru jomā un neviens cits nespētu man palīdzēt atrast informāciju par hronometru. Galvenais, lai Eiva neuzzina, ka esmu lauzis doto solījumu.

Pēc noklausīšanās Kvīnsas orķestrī devos pie Lukasa un tagad abi ar viņu sēžam uz grīdas, ar acīm ieurbdamies datoru monitoros. Mēs tagad rakņājamies pa Vatikāna datu bāzi. Nav diez ko jauki tā darīt, zinu, bet labāku informācijas avotu atrast nevarējām. Lukass uzlauž paroles un nodarbojas ar mūsu datoru IP novirzīšanu uz citiem pasaules punktiem, kamēr es ķemmēju visus dokumentus, kurus Lukasam izdodas atrast.

-Ir! - es iesaucos un sāku taisīt ekrānuzņēmumus. -Tas ir tas, kas vajadzīgs.

-Bro, tev vēl ilgi? Viņi saprata, ka ir uzlauzti, - Lukass novaidas, sākdams ātrāk klabināt taustiņus.

-Vēl pāris attēli... - es nomurminu, darbodamies tik ātri, cik vien iespējams.

Lukass sāk lamāties, un es saprotu, ka ir jāpārtrauc.

-Viss, viss, ej ārā no turienes! - es iesaucos, aizvērdams dokumentus un iziedams no Vatikāna arhīviem.

-Vecīt... - Lukass nopūšas. -Vēl trīs sekundes, un mēs būtu tik labi redzami kā klajā laukā.

-Es ceru, ka šī jezga bija tā vērta, - Lukass piemetina, aizcirzdams datoru.

-Un vēl kā...

Es tagad pārskatu visus ekrānuzņēmumus, kurus biju paspējis uztaisīt un pat nezinu, ar kādām ziņām sākt. Sliktām vai vēl sliktākām.

-Nu kas tev tur ir? - Lukass pieliecas man tuvāk un sarauc uzacis, tiklīdz ierauga attēlus.

-Izskatās pēc mākslinieka dienasgrāmatas. Laba mākslinieka dienasgrāmatas, - Lukass nosvilpjas, ieraudzījis detalizēti uzzīmēto hronometru. -Kur to atradi?

-Ekzorcisma sekcijā, - nosaku, šķirdams lappuses tālāk. Tagad jāpaziņo sliktās ziņas. -Izskatās, ka te ir tikai daži fragmenti no kādas dienasgrāmatas. Kura turklāt vēl ir šifrēta.

-Manuprāt, tā ir rakstīta latīņu valodā.

-Kāpēc tu tā domā?

Lukass parausta plecus.

-Nu visi ekzorcisma rituāli taču latīniski notiek.

-Bet te nav ekzorcisma. Te ir hronometrs.

-Hronometrs ir Lucifers. Lucifers ir Elle. Elle ir ekzorcisms.

Es iespurdzos un nošūpoju galvu.

-Ģeniāli.

Mēs ar Lukasu apskatām tos dažus dienasgrāmatas ekrānuzņēmumus, kurus man izdevās sadabūt. Viena lappuse it īpaši piesaista mūsu uzmanību.

-Vai tas ir tas, ko es domāju? - Lukass lēni nosaka, ieplezdams acis.

-Jā, - es pamāju, palielinādams attēlu. -Solis pa solim, kā iznīcināt hronometru.

***

Mēģinu sazvanīt Eivu, taču viņa neceļ klausuli. Es labprāt aizbrauktu pie viņas uz mājām, taču ir jau pārāk vēls un rīt jābūt skolā. Tā vietā es atstāju ziņu Eivas balss pastā, lūgdams viņu, lai atzvana pēc iespējas ātrāk.

Tagad esmu ceļā uz mājām, cerēdams, ka mamma neuzliks man mājas arestu par slaistīšanos pa Ņujorkas ielām deviņos vakarā. Pāris reizes man vajag nogriezties uz citu ietvi, jo priekšā uzrodas piedzērušies lamzaki un citi aizdomīgi tipi. Beidzot nonāku pie māju sliekšņa.

-Cik tagad ir laika?

Es izdzirdu mammu vaicājam. Pagriezies, ieraugu viņu stāvam virtuves durvju ailē ar piktu sejas izteiksmi lūkojamies manī.

-Deviņi? - es nevainīgi pasmaidu, kaut gan pats labi zinu, ka diez ko tas nepalīdzēs.

-Piecas pāri deviņiem. Tev mājās bija jābūt sešos.

-Es biju pie Lukasa.

-Un aiziet agrāk no turienes tu nevarēji? Tu taču zini, kas uz ielām darās! Alkoholiķi, narkomāni, pedofili! Jā, - viņa ar pirkstu norāda uz mani, kad es saviebjos, izdzirdēdams pēdējo frāzi. -Vergturi un sadisti! Ja tas tā turpināsies, es tev apsolu - pārvāksimies dzīvot uz Islandi vai Īriju. Mēs abi zinām, ka man nebūs grūti to noorganizēt.

Mamma strādā par Kanādas vēstnesi Amerikas Savienotajās valstīs. Darba nolūkos viņai jādzīvo Ņujorkā un mani vienu pašu Kanādā atstāt viņa nevarēja, tādēļ es arī esmu te. Tāpēc es nešaubos, ka mamma dabūtu darbu Islandē.

Es tikai nosolos turpmāk agrāk nākt mājās un pazūdu no mammas skatiena kamēr tāda iespēja vēl ir.

Mājasdarbus es nepildu, tā vietā sēžu gultā, pētīdams dienasgrāmatas ekrānuzņēmumus.

Šifrs ir diezgan dīvains. Tur ir izmantoti tikai lielie burti un cipari no viens līdz deviņi. Ir redzama ciparu un burtu mija, tātad vai nu viens, vai otrs aizstāj patskaņus. Ja Lukasam bija taisnība, tad atšifrēt tekstu latīņu valodā būs ļoti grūti. Es nezinu, kādi burti un vārdi tur sastopami visbiežāk, man nav ne viena atslēgas vārda un kopumā... Nu jā, neizskatās daudzsološi.

Tajā dienasgrāmatas lappusē bija trīs zīmējumi: zobens, hronometrs un tas pats hronometrs, tikai pārlauzts uz pusēm. Jautājums ir - kas tas par zobenu, ar kuru vajag pārcirst hronometru? Atbilde noteikti meklējama tekstā.

Es ar acīm pārskrienu pāri tekstam, uz lapas izrakstīdams tās burtu un ciparu kombinācijas, kuras tur sastopu visbiežāk. Kad esmu pabeidzis, es aplūkoju rezultātus.

X25J atkārtojas astoņas reizes. Kādu vārdu var nemitīgi pieminēt, runājot par hronometru? Zobens? Es ātri iztulkoju vārdu un nopūšos. Nepareizi. Hronometrs un Sātans arī neder.

Es aizveru acis un piespiežu pirkstus pie deniņiem. Galva pulsē sāpēs, taču man ir jākoncentrējas.

X25J, X25J, X25J...

Negaidot man pielec.

Es metos pie rakstāmgalda pēc telefona, taču pasaule pēkšņi sašūpojas acu priekšā, un es nokrītu uz grīdas. Es nejūtu trieciena sāpes, skatiens aizmiglojas, un melni punkti parādās acu priekšā kā izplūdusi tinte.