Eņģeļa sirds

16. Nodaļa

"Tās nav visas pasaules beigas."

"Jā. Nav pasaules beigas. Tās ir manas beigas."

***

Eiva

Kāds ir bijis manā istabā. Vismaz man tā šķiet. To es saprotu tajā mirklī, kad ieraugu lapu ar stundu sarakstu guļam uz paklāja. Mana pirmā doma ir mamma, tādēļ, nometusi baleta somu turpat uz grīdas, dodos lejup.

Pirmajā stāvā ir izplatījusies debešķīga vakariņu smarža; dzirdu mammu rosāmies virtuvē. Pēc ieraduma vēlos pavaicāt, vai varu kaut kā palīdzēt, taču atlieku šo domu malā.

–Vai esi bijusi manā istabā? – es uzreiz ķeros vērsim pie ragiem, saglabādama mierīgu toni tā, lai neizklausītos, ka mammu apvainoju.

–Nē, man tur nav ko darīt.

Man acumirklī kļūst skaidrs, ka mamma nemelo. Bet tas problēmu neatrisina.

Pēc vakariņām atkrītu gultā un telefonā sameklēju Evana numuru.

–Esmu tavā rīcībā, – Evans saka; fonā ir dzirdama datora taustiņu klaboņa.

–Kāds ir bijis manā istabā, – es saku, cerot, ka tas nebija viņš.

–Kā to saprast?

–Vienkārši. Tā nebija mana mamma un mans tētis noteikti ne. Kad es atnācu no baleta nodarbības, mans stundu saraksts mētājās uz grīdas.

–Varbūt no rīta tu viņu nejauši notrauci no galda?

–Nē, – es nošūpoju galvu. –Es no rīta galdam pat klāt negāju.

Taustiņu klaboņa vairs nav dzirdama.

–Vai tas varēja būt viņš? – Evans vaicā, uzsvērdams pēdējo vārdu.

–It kā ne. Viņš var parādīties tikai tad, kad ieslēdz hronometru. Vai tas... – es saminstinos – ... biji tu?

–Ko? – Evans sašutis iesaucas. -Nē, ak dievs, nē! Es vēl esmu slimnīcā, mani joprojām nav izrakstījuši.

–Piedod, vienkārši man vairāk nebija citu variantu.

–Es saprotu, es par to necepos, – Evans mierinoši saka. –Viss labi.

Pēkšņi man uzzib kāda doma.

–Vai tu rīt dosies mājup?

–Jā, gan jau pēcpusdienā.

–Tev atvest virsdrēbes?

–Nē, nevajag, mamma rīt atvedīs.

Tātad Evans noteikti nevarēja būt tas, kurš rakņājās manā istabā. Džinsos un t-kreklā oktobrī neviens ārā neietu.

–Bet uz skolu es vairs neiešu, – Evans turpina. –Nav jēgas.

–Tad laikam arī man vajadzēs bastot, lai varam kopā tusēt, – es iesmejos un visas manas aizdomas un šaubas tiek aizskalotas prom kā ar lielu vilni.

Iespējams esmu kļuvusi paranoidāla hronometra dēļ. Es nenoliedzu domu, ka nejauši aizķēru to papīra lapu un pat nepamanīju. Manā istabā vienmēr valda haoss, ir viegli kaut ko palaist garām.

Kad beidzu runāt ar Evanu, pat netaisos pildīt mājas darbus; vien klusi aiztipinu līdz durvīm un aizslēdzu tās.

Lieki neminstinādamās, nospiežu uz hronometra pogas.

–Dārgumiņ! Sveika! – Lucifers pārāk skaļi iesaucas, un es viņam uzšņācu, lai apklust.

–Mani vecāki ir mājās, – es norūcu un piespiežu ausi pie durvīm ieklausīdamās, vai neviens nenāk augšup. Pārliecinājusies, ka gaiss ir tīrs, pagriežos pret Luciferu.

–Atvaino, – viņš pusbalsī nočukst. –Kas jauns?

–Es nezinu, – pārlaižu skatienu telpai. –Man šķiet, ka kāds ir bijis manā istabā, jo šis tas neatrodas, kur tam vajadzētu būt, un tas mani dzen stresā.

Es paberzēju pieri un apsēžos, nespēdama nomierināties. Uguns ap Luciferu patīkami silda, radot ilūziju, ka sēžu pretī kamīnam.

–Tā, tā, tā, tu par daudz nervozē, – Lucifers sarauc uzacis. –Elpo dziļi un domā par kaut ko labu. Mēra epidēmija neplosās, tevi neizprecināja bagātam resnulim... Manuprāt, viss ir labi.

Lucifera vārdi liek man iesmieties, un uztraukums pagaist kā nebijis.

–Tev taisnība. Man ir ļoti paveicies.

–Nav jēgas uztraukties par to, ko nevari ietekmēt; tu jau neredzi, kas iet tavā istabā, kad neesi mājās.

Es pamāju, viņam pilnīgi piekrizdama.

–Bet es redzu.

Šie vārdi izsit mani no miera transa. Es ieplestām acīm veros Luciferā, nespēdama izdabūt neko sakarīgu pār lūpām.

–K- Ko t- ?

–Tu lieki uztraucies, neviena sveša te nebija, – Lucifers paceļ plaukstas mierinošā žestā. –Mierīgi, mierīgi, citādi sevi līdz sirdstriekai novedīsi.

Es atvieglota iesmejos.

–Drīzāk tas būsi tu, kas mani novedīs līdz sirdstriekai. Nākamreiz pasniedz ziņas ne tik asi.

–Kā teiksi.

Lucifers smaida, acīs atspoguļojas gaišās liesmas, padarīdamas viņa seju eņģelisku. Šajā mirklī viņš izskatās tik cilvēcīgs. Ievainojams.

–Bet tu taču neskaties, kad es pārģērbjos, vai ne? – es vaicāju, piemiegdama acis.

–Un tu kā domā? Protams, ka ne! – Lucifers to pasaka tik skaļi, ka man nākas atkal rādīt viņam, lai runā klusāk. –Man vēl ir pašcieņa.

–Labi, labi, es tev ticu, – saku, kad viņš turpina čukstus protestēt.

Lucifers apklust un kādu brīdi tikai skatās uz mani. Es jau vēlos kaut ko bilst, kad viņš pazūd.

Nekad nespēšu pierast pie tās sajūtas, kas iestājas, kad siltums un gaisma acumirklī pazūd, ļaudami tumsai atgriezties. Hronometrs sāk kļūt par manas dzīves neatņemamu daļu. Reizēm man šķiet, ka visu dzīvi esmu pazinusi Luciferu, jo mēs saprotamies kā seni draugi. Kaut kādā mērā pat Evans nestāv viņam blakus.

Bet ko man darīt tālāk? Atlikušo dzīvi slēpt viņa eksistenci? Cik ilgi es spēšu izdzīvot ar vien dažiem teikumiem stundā? Atliek tikai cerēt, ka man kādu dienu šīs tikšanās neapniks. Galu galā, ikreiz, kad runāju ar viņu, laiks slīd kā ūdens starp pirkstiem, atstājot vien tukšumu krūtīs, kuru piepilda neizteikti vārdi.