Eņģeļa sirds

9. Nodaļa

"Nemelo pati sev."

"Tu nekad neesi mīlējis, vai ne?"

***

Eiva

-Džeimss mani noskūpstīja, - ir pirmais, ko es saku, kad esmu Evana istabā.

-Tas taču notika sapnī, vai ne?

Es papurinu galvu.

-Trakākais ir tas, ka es atbildēju viņa skūpstam, - es nopūšos un, ielikusi galvu rokās, apsēžos uz gultas malas.

Pēc incidenta uz manas mājas sliekšņa Džeimss bija iegājis iekšā, un mēs pavadījām vakaru runājot. Viņš aizgāja neilgi pirms tam, kad atbrauca mani vecāki.

Visu atlikušo vakaru biju kā uz adatām, manī plosījās jūtas, kuras nespēju saprast. Viss bija tik ļoti saputrots, tik daudz lietu notika vienlaikus.

Nākamajā dienā, skolā, centos izvairīties no Džeimsa, cik vien iespējams. Manuprāt, tas būtu kaut kā neērti, ja mēs uzreiz ietu roku rokā pa gaiteņiem un skūpstītos uz katra stūra.

Pēc stundām devos uz baleta nodarbībām un tikai tur spēju kaut cik koncentrēties. Nīna visu laiku kaut ko stāstīja, skolotāja izrīkoja, taču viņu abu balsis es tik tikko dzirdēju. Tās likās attālas kā zem ūdens.

Vēlāk man piezvanīja Evans, aicinādams pie sevis uz kino vakaru. No tā gan atteikties nevarēju, varbūt izdosies izmest visas liekās domas no prāta laukā.

Tā nu tagad abi sēdējām viņa istabā un apspriedām Džeimsu.

-Viņš ir iedomīgs maita, - Evans noburkšķēja, apsēzdamies man blakus.

-Nav gan.

-Ir. Es taču redzu. Esmu vērotājs no malas.

Es tikai pārgriežu acis un atkrītu gultā.

-Mani viss izbesīja! Visa ir par daudz!

-Necepinies, - Evans nosaka un apguļas man blakus, palicis roku zem galvas. -Labāk nosauc kādu filmu. Reizēm vajag vienkārši ieelpot, palaist visas rūpes vaļā un pavērot, kas notiks.

-No kurienes šoreiz šis citāts?

-No Pinterest, - Evans iesmejas un pielec kājās. -Uzliec filmu, es pēc graužamā.

Kamēr rakņājos Evana DVD disku kolekcijā, prātoju, vai tiešām es izdarīju pareizo izvēli, neatgrūžot Džeimsu.

Beigās apstājos pie Atriebējiem, un ieslēdzu filmu.

Drīz atnāk Evans, ar kāju atvērdams durvis, rokas pilnas ar ēdienu.

-Tā, - viņš saka, nolikdams visu gultā. -Te ir popkorns, pica, limonāde, cepumi, vīnogas, čipsi un vēl nez kas. Tad jau redzēs.

-Forši! - es paķeru vīnogu un iemetu to mutē.

Evans apsēžas man blakus gultā un izkārto ēdienu mums visapkārt.

-Kas par filmu? - viņš jautā, kad es nospiežu Play.

-Atriebēji, - atbildu un iemetu mutē vēl pāris vīnogas.

-Mmm... Divarpus stundas ilgi kautiņi, šaušana un laizīšanās, - Evans sarkastiski novelk, pārgriezdams acis.

-Pēdējā gan tur nav. Labāk iebāz picu mutē un skaties.

Filmu mēs īsti neskatījāmies, jo bijām sarīkojuši popkorna kautiņu. Viss beidzās ar to, ka uzbūvējām nocietinājumus no spilveniem katrs savā gultas pusē un bombardējām viens otru ar popkornu līdz tas beidzās.

Pēc tam gan pašiem vajadzēja to ēst.

-Tad... ko tu iesāksi tagad? - Evans vaicā, kad esam nomierinājušies. -Ar Džeimsu, es domāju.

Paraustu plecus un nopūšos. Pati nezinu. Džeimss nav zaudējis to, kas pagājušo gadu lika man viņā iemīlēties. Vai arī es vēl joprojām viņu mīlu?

-Godīgi? Nezinu, - beidzot saku. -Varbūt parunāšu ar viņu.

-Un pie reizes saiesiet kopā? - Evans paceļ uzaci.

-Viņš nav nemaz tik slikt-

-Pameta tevi karjeras dēļ. Kuras viņam nav, starp citu.

-Vispār es biju tā, kas viņu pameta.

-To viņš bija izdarījis pirmais. Tu tikai izpildīji oficiālo daļu.

Kaut kādā ziņā Evanam ir taisnība. Mēs ar Džeimsu bijām sākuši attālināties jau ilgi pirms es izbeidzu mūsu attiecības. Un tagad mana sirds alka būt ar viņu kopā. Cik neloģiski.

Visu vakaru pavadīju pie Evana, pēc tam mamma atbrauca man pakaļ. Mājās palīdzēju vecākiem sagatavot vakariņas un vēlāk nomazgāju traukus. Mamma ieminējās, ka rīt mēs visi kopā varētu aizbraukt pie manas māsīcas - Danielas. Viņa tagad guļ slimnīcā ar apendicīta iekaisumu. Danielai ir tikai seši gadi, viņa ir mīļa radībiņa. Domāju, paņemšu līdzi pāris mīkstās rotaļlietas.

Atgriežoties istabā, šķiet, ka tā ir tukša un auksta. Pēkšņi jūtos vientuļa, viena visā pasaulē.

Lai būtu, ko darīt, nolemju sakārtot kaut cik istabu. Aiznesu netīrās drēbes uz veļas grozu, ar putekļu slotiņu pārbaucu pāri plauktiem un virsmām.

Notraušu visus papīrus no rakstāmgalda un sāku tos likt kaudzītēs no jauna. Atveru visas atvilknes un no turienes sāku vilkt visu ārā. Negaidot mani pirksti pieskaras kaut kam aukstam un metāliskam. Hronometrs uzjundī nepatīkamas atmiņas un dusmās es to spēcīgi saspiežu, vēlēdamās to metāla gabalu vienkārši izkausēt savā plaukstā.

Pēkšņi sajūtu siltumu dvešam mugurā. Nē, nē, nē, nē... Tikai nesakiet, ka nospiedu pogu.

-Sveika, dārgumiņ!

-Tikai ne atkal, - es smagi nopūšos un lēni pagriežos, sastopoties ar Lucifera firmas zīmi - smīnu.

-Ko gribi? - viņa smaids izaug platāks, bet acīs redzams viegls uzjautrinājums.

-Neko. Kārtojot istabu, nejauši uzspiedu uz pogas. Pat domas nebija tevi izsaukt.

-Man gan liekas, ka sirds dziļumos tu gribēji mani satikt.

-Vēl ko izdomāsi! - es ar sarkasmu balsī nosaku.

-Tu vari melot man, cik gribi, bet mēs abi zinām patiesību.

-Kādu vēl patiesību?!

-To, ka tu gribēji mani izsaukt.

-Gribi godīgu atbildi?

-Protams.

-Es. Tevi. Ienīstu!

-Vēl nesen tu domāji savādāk.

Ko viņš murgo? Kad es biju domājusi savādāk?

-Vienkārši atšujies no manis! - nu jau es vāros dusmās.

-Labi, labi, piedod, dārgumiņ. Vairāk tevi netraucēšu. Ak, jā, starp citu Evans mirs.

Lucifers paceļ rokas nevainīgā žestā un pazūd.